Pēdējais vasaras mēnesis palicis - tieši tā, īstais laiks, lai kaut ko mainītu, darbotos, meklētu piedzīvojumus. Šodien sapratu, ka es neizmantoju visu savu radošo spēju potenciālu. Ja es gribētu, es varētu vismaz vienu dziesmu nedēļā uzrakstīt. Anyway, šodien es pabeidzu vienu savu iesākto darbiņu. Beidzot mums būs kāda lēnā dziesma, bet šī būs makten spēcīga. Nevaru sagaidīt, kad varēsim ar pilno sastāvu visu sataisīt. Bet... varbūt jau rīt? Kaut kad jau ir jāsāk, ņemot vērā, ka pieteicāmies arī Jauniešu dienu Noslēguma koncertam skeitparkā. Jāsagatavo tāda kvalitatīva programma. Un jā, nākošnedēļ tā kā vajadzētu doties studijā ierakstīt pirmo The Capybaras singliņu. Ui, kā gribas.
Gadu gaitā krājot pieredzi un ķerot visas jaunās izdevības, es jebkurā gadījumā atgriežos pie viena secinājuma - es sevi izmainīt nevaru un nevaru sevi ielikt kaut kādos sabiedrības pieņemtos grožos. Jā, es zinu, ka es vienmēr spļauju laukā to, kas uz mēles, man nav noteikta stila, man nav nekāds "firmas logo" uz pieres un man nav divu vienāda stila dziesmu. Es vienkārši nespēju noturēties pie kaut kā viena, tas taču ir tik garlaicīgi. Ok, katrai grupai vienmēr ir kkāds noteikts žanrs, kurā tad arī tiek sabāztas visas odziņas. Lai nu kā, es esmu garastāvokļa cilvēks un tas kaut kā arī atspoguļojas manās dziesmās. Vēl viens moments, kas man pašai šķiet dīvains - mūziķi parasti raksta dziesmas pēc kaut kāda konkrēta pārdzīvojuma, kas licis viņiem aizdomāties. Es sāku ar mūziku un tad iedomājos vienu frāzi, no tās frāzes arī izriet nākamās lirikas, it īpaši, rakstot dziesmas latviski, es vienkārši spēlējos ar atskaņām līdz tās aptver vienu domu un savienojas mierīgi plūstot. Tā ir ļoti savdabīga tehnika un man nav ne jausmas, vai kāds ko līdzīgu piekopj.
Par citu tēmu - man visu 12.klasi no galvas neizgāja doma, ka vajadzētu stāties stradiņos un mācīties kaut ko saistītu ar ķīmiju un bioloģiju. Es sevi nomocīju tā arī nesaprotot, ko es īsti vēlos. Vēl pirms mēneša biju pārliecināta par savu izvēli, bet tad man galvā vienkārši ieslēdzās klikšķis. Pirmo reizi visa gada laikā es zināju, ka tagad esmu izvēlējusies pareizi un tēmēju uz budžetu LU Moderno valodu un biznesa studijās. Un zini? Es tiku! Tad es atkal sāku ticēt liktenim un tam, ka tieši tā arī bija jānotiek. Un es jau tagad nevaru sagaidīt septembri - jauna pieredze, jauni cilvēki un vispār jau jauna dzīve, kas solās būt piedzīvojumu pilna. Negribu nākamo vasaru. Es vienkārši negribu par to nemaz domāt. Un čau.
