Hello, world!

Valmiera tiešām ir pati foršākā pilsēta ever, jo valmierieši ir superīgi! Te ir tāds miers... pie loga zeltainais rudens un lielajai kļavai visas lapas jau gandrīz nobirušas. Vakar Nu Un nospridzināja uguņus @Chill_Inn un izraisīja patīkamas emocijas. Pirms tam bija superīga pasēdēšana ar manām mīļākajām meitenēm, ar Zanču gudri spriedelējām par filozofiju. Ahh, es tikai tagad esmu sajutusi, cik ļoti man pietrūka šo sarunu, smaidu un joku. :) Bet ir sajūta, ka būs vēl foršāk. Tintē satiku cilvēkus, par kuriem ikdienā nepiedomāju, bet satiekot jūtu nepieciešamību apskaut un papļāpāt. Tā vien šķiet, ka atbraucu uz Valmieru uzlādēt baterijas. Iepazīti jauki cilvēki no Cēsim, arī šovakar ieballēsim pirtiņā, beidzot tā pa ritīgo attīrīšos un tad atkal piesārņošos ar aliņu. Bet būs jauki, beidzot esam sākuši ballītēs rūpēties arī par ēdienu, nevis kā agrāk - pliks alkohols uz galda un labi ja paciņa pretīgo čipšu. Tagad vismaz kā pie cilvēkiem. Kad būsim veci, drošvien atkal atgriezīsimies pie viena vienīga mēriņa un varbūt kādas siļķītes ar.


Nu ko, es gatavot to cienast'


Šņek šņek

Kaut kam ir jānotiek, lai kaut ko uzrakstītu. „The Capybaras” ciemojas Radio Valmiera „Akustiskajā ceturtdienā”

Pagājušajā ceturtdienā raidījumā „Akustiskā ceturtdiena” vieso

jās grupa no Valmieras „The Capybaras”. Jauno mūziķu apvienība, kuriem viss vēl ir priekšā, bet kuri jau nekautrējas izrādīt savas spējas rakstīt kvalitatīvu mūziku.

Kā raidījuma gaitā apgalvoja kāda Radio Valmiera klausītāja: „jauks un gaišs noskaņojums plūst no viļņiem 98,1 FM”. Un tik tiešām: lai arī lielākā daļa „The Capybaras” dziesmu ir minorā, tās noskaņo uz gaišām domām un jebkuru atmosfēru padara patīkamu.

Intervijā grupas mūzikas autore Sabīne stāstīja, ka iedvesmai ir nepieciešams kāds notikums, kas spētu iekšēji satricināt un tas var notikt gan pozitīvi, gan negatīvi. Pasaulē vienlaicīgi norisinās ļoti daudz notikumu, tāpēc vēlu kapibarām tos nepalaist garām un sarakstīt vēl daudz patīkamu un gaišu skaņdarbu mūsu atmosfēras bagātināšanai.

Turpinājumā iespējams lasīt pilnu tekstu intervijai, kas tapusi 29.septembra „Akustiskajā ceturtdienā”.

Jūsu sastāvā lielākoties meitenes, ir viegli saspēlēties?

Lūcija: Stāsts, patiesībā ir mazliet savādāks. Tas notika astotajā klasē, kad mēs visi vienkārši nolēmām, ka jātaisa grupiņa un nedēļas laikā nopirkām visus instrumentus.

Kā jūs izlēmāt, kurš, ko spēlēs? Izlozējāt?

L: Īstenībā nemaz nezinu, kā tas sanāca. Kristers gribēja spēlēt bungas, viņš paspēja pirmais un

tad man atlika tikai bass.

Krister, man reiz teica, ka grupā jāņem meitenes, jo viņas mūziku jūt savādāk. Ir kā savādāk?

Kristers: Ar šīm meitenēm ir forši jebkurā gadījumā, jo visi vienkārši esam bērnības draugi.

Tātad, jau sen esat kopā un kopš astotās klases spēlējat. Kāpēc „The Capybaras”?

Sabīne: Jā, tas ir labs jautājums.

K: Uz kuru ir diezgan grūti atbildēt.

S: Bija viens vakars, kad mēs domājām, kā mēs tagad varētu saukties un mēģinājām nonākt pie kāda secinājuma. Tad mūsu iztrūkstošais (sarunas laikā) dalībnieks Kristiāns, piezvanīja savam draugam un prasīja, kā sauca tos mazos, foršos, brūnos dzīvnieciņus – nevarēja atcerēties. Kad pateica kapibaras, tad nolēmām, lai arī iet – „The Capybaras”. Nu, nav mums tāda noteikta stāsta, kā parasti ir citiem. Mums ir pavisam vienkārši.

Jūs paši esat jauki un pūkaini vai arī saucaties dzīvnieka vārdā, tāpēc, ka spēlējat dzīvnieciski?

K: Otrais variants. Lai arī izklausās pēc pirmā, es cenšos palikt pie otrā varianta.

Ko jūs klausījāties astotajā klasē, kad radījāt grupu „The Capybaras”? Vai drīzāk – par ko ir jūsu pirmā dziesma (nesen studijā ierakstīts „Mind Forest”)?

S: Nu, dziesma ir par to, ka ir cilvēks, šajā gadījumā noteikti, ka meitene, kura ir vienkārši apjukusi un maldās kaut kādā savā, mistiskā pasaulē. Es neuzskatu, ka tieši es būtu tā trakā meitene, kas maldās kaut kādā pasaulē... Bet gan jau kādam ir gadījies nedaudz padomāt un aizdomāties, un sameklēt sevi... Dziesma ir par sevis meklēšanu.

Esmu pamanījis, ka jums ir arī daudz kaverversiju. Tās spēlējat mācību nolūkiem, vai jums ir sava izpratne par izvēlēto mākslinieku dziesmām?

K: Sākumā jau mācību pēc, jo sākumā taču viss sākas ar mācībām un treniņu.

S: Bet principā, kaverversijas tāpēc, lai cilvēki, kad spēlējam pasākumos, varētu labāk iejusties mūsu stilā. Jo atbilstoši tam arī cenšamies izvēlēties dziesmas, kurām taisīt kaverus.

Atceros, ka kaverus spēlējāt arī jauno grupu konkursā „Stage Number One 2011”, kā jums tur gāja?

K: Tālāk mēs netikām, bet tajā vakarā ieguvām skatītāju simpātiju.

S: Bet tāpat bija patīkami paklausīties, ko piemēram, par mums domāja žūrijas locekļi...

K: Mums jau īsti arī nebija mērķa tikt tālāk. Gribējām vienkārši atnākt un uzspēlēt.

S: Jā, kaut kur atkal parādīties.

Kā saprotu, tad visi esat dzimuši Valmierā, bet tagad studējat un uzturaties Rīgā. Kāda ir „The Capybaras” koncertdzīve tur?

S: Pašlaik vēl tikai iejūtamies un neesam sākuši spēlēt pa klubiņiem galvaspilsētā. Bet gan jau, kad būsim nokārtojuši augstskolas lietas, sāksim domāt par mēģinājumu telpām un kādiem koncertiem Rīgā.

Kāpēc tieši šāda mūzikas izvēle jūsu repertuārā?

S: Īstenībā mēs vēl svaidāmies starp mūsu stiliem. Kamēr esam diezgan jauna grupa...

K: Katram savas mīļākās grupas ir krasi atšķirīgas, līdz ar to...

Kāds ir jūsu mērķis mūzikā, vai drīzāk – astotajā klasē radās grupa „The Capybaras”, ar nolūku...

S: Uzstāties „Arēnā Rīga”!

L: Vai arī – izstumt ārā to grupu, kas tolaik bija skolā.

S: Ak, jā! Tolaik viesturos bija tāda grupa „The Juniors” un mēs traki gribējām izstumt viņus ārā no turienes (smejas), tāpēc mēs mēģinājām paši darīties.

Vai zinājāt, ka būsiet tādi, kā tagad?

S: Īstenībā – nē. Pirmā doma bija vienkārši savākties kopā un pašā sākumā mēs bijām pieci, bet Patrīcija mūs pameta. Viņa domāja, ka mums neveiksies... teiksim tā – mēs nebijām ļoti cītīgi mēģinātāji, rakstītāji u.tml. Bet nu, es ceru, ka viņa atnāks atpakaļ.

Cik pieredzējusi ir grupa „The Capybaras”? Astotajā klasē nopirkāt instrumentus, bet ja nopietni?

S: Kā grupa sākām spēlēt...

K: Kādu pusotru gadu atpakaļ.

Cik daudz kopš tā laika esat spēlējuši?

S: Principā, tikai dažādos pasākumos Valmierā. Kur mūs uzaicina, tur mēs spēlējam.

Par ko jūs rakstāt savas dziesmas?

S: Ir cilvēki, kas tik tiešām zina, par ko viņi rakstīs savas dziesmas, bet es līdz pēdējam brīdim nezinu, par ko es to rakstīšu. It īpaši, kad rakstu vārdus latviešu valodā, man patīk spēlēties ar atskaņām. Es uzrakstu nejaušu rindiņu un mēģinu izdomāt nākamo, kas ar to rīmētos tā, ka vārdi saplūst kopā. Rakstu un tad jau procesa gaitā noskaidrojas, par ko tā dziesma būs.

Cik ilgi mācījāties spēlēts savus instrumentus, jebšu – cik ilgi ir jāmācās, lai uzrakstītu kādu dziesmu?

K: Nu, mācāmies vēl aizvien.

S: Bet, lai uzrakstītu dziesmu? Es pat nezinu.

K: Mēģināt jau var uzreiz!

S: Ja jūt, ka kaut kas tāds ir iekšā un laužas uz āru, tad to noteikti var darīt jebkurā laikā. Ja gribas uzlikt kaut ko uz papīra.

Runā, ka uz papīra zīmē gleznotājs, bet mūziķis glezno klusumā. Kādi ir jūsu apstākļi dziesmas radīšanai?

S: Tā kā es visu daru klusumā, kas varbūt ir neraksturīgi cilvēkam, kurš ir mūziķis. Bet man ļoti reti ir austiņas ausīs, es parasti klausos, kas notiek apkārt – dabā un cilvēkos. Man noteikti vajag kādu savu istabu, visticamāk, klusumu un iedvesmai noteikti jābūt kādam pienācīgam notikumam, kas mani iekšēji būtu satricinājis. Kaut kam jānotiek, lai es kaut ko uzrakstītu.