Prieks, kur tu rodies?

Laikam jāsaka, ka Capybarām pagājušā nedēļa bija īpaši muzikāli aktīva. Sākot ar pirmdienu, kurā bija lielisks un dvēseliski baudāms jam session kopā ar Jorgie Viento. Turpinājām ar otrdienu, kad ierakstījām mūsu pirmo singlu "Namiņš, kas d

eg". Ceturtdien sniedzām diezgan bagātīgu koncertu Latvijas 1.Rokkafejnīca un nedēļu noslēdzām ar fantastisku koncertu Aizputē par godu Mārtiņa (Freimaņa) dienai. Iepazināmies ar tādiem kolosāliem cilvēkiem kā Māru Upmani-Holšteinu, Olgu Rajecku, PER, Lauri Reiniku, Chilli, Zandu Štrausi, grupu Tumsa u.c. Visskaistākais tajā visā ir tā patīkamā sajūta, ka Latvijā pazīstami mūziķi mūs novērtē! Paldies arī Aizputes iedzīvotājiem par lieliskajām ovācijām pēc mūsu priekšnesuma, kad spēlējām Say Hello From Mars regeja versijā. Pirmo reizi uzstājāmies tik lielas publikas priekšā un sajūta bija neaprakstāma. Lielu lielais paldies Olgai un Mārai par labajiem vārdiem un ticību tam, ka MĒS varam uzlabot latviešu diezgan sačakarēto izpratni, par to, kas ir mūzika. Paldies, ka ieklausījāties dziesmu vārdos un melodijās! Mēs nevaram sagaidīt, kad iznāks mūsu pirmais singls un mēs beidzot varēsim parādīt savu veikumu plašākai publikai. Paldies Mārtiņam par zīmi no augšas, vai arī no jebkuras vietas, kur Tu esi! Vēl pirms pāris mēnešiem nebijām iedomājušies, ka tiksim uz tā pareizā ceļa. Citi izvēlas Talantu Fabrikas, Okartes Skatuves un visādus citus mākslīgi uzpūstos komerciālos atkritumus. Mēs izvēlamies iet savu ceļu un iesakām to darīt jebkuram sevi cienošam mūziķim!

xoxo
The Capybaras

P.S. Šeit var aplūkot bildes no Aizputes koncerta.

Emo proza jeb jobans motors

Nu, lūk! Sekojošo īso proziņu es sarakstīju kaut kad tālajā 2008.gadā. Diezgan melns periods man bija savā laikā. Bet nu vismaz smieklīgi pēc 5 gadiem to visu palasīt.

Uz balkona

Uz balkona vecmammas iestādītajās kresēs atkal kāds iemetis benčiku. Kā man riebjas dzīvot ceturtajā stāvā! Labāk jau uz jumta, tad uz mani varētu spļaut visas debesis ar visu iepuvušo zelta maliņu. Kaut gan manām debesīm pat tādas nav. Man ir tikai pretīgais, melnbaltais cilindra šaurums, no kura zaķi tik un tā nelec ārā, burkānus un kāpostus negrauž. Amizanti, bet vienīgais, ko viņi dara – bāž savu uzmācīgo, pūkaino ļipu man sejā, kāpjot uz varžacīm, tāpat kā visi, kuriem kārtējo reizi neapmierina mana rīcība.
Rītdien atkal būs jauna diena, piecelšos, paskatīšos spogulī un, kāds pārsteigums, ieraudzīšu savu morga zilganbālo seju un domāšu: „Kaut man vispār nebūtu sejas!” Vismaz varētu raudāt un neviens tāpat neredzētu. 
Varu saderēt, ka mamma istabā neienāks, jo viņa to nav darījusi jau, apmēram, nedēļu. Es nezinu, kur viņa ir, droši vien atkal mēģina saslaucīt tos mēslus, kurus izgāzusi, ceru, ka viņa nezaudēs darbu.
Kaimiņš iebrāžas manā dzīvoklī, it kā es nezinātu kāpēc! Viņam ir apriebies, ka dziedu katru rītu vai, pareizāk, bļauju par to, ka man ir cigarešu deficīts, bet mātes nav mājās, kaut gan viņa tāpat man nedotu naudu. Mēģināšu satīt papīrītī omes kreses, moška varēs uzšķilt. 
Sirdī un galvā tāds vakuums, manuprāt, atslēgšos, bet laiks rādīs, varbūt tomēr dedzināšu savas mantas. Kāda no tām jēga? Tāpat viņas smird pēc netīrumiem un tabakas, dažreiz arī pēc vēmekļiem. Brīnos, kā man vispār pietiek spēka paelpot, kaut es varētu, kaut es būtu tik drosmīga un izlektu pa logu. Arī no tā nebūtu jēgas, jo nama pārvaldnieks atkal nav nopļāvis zāli un kritiens būtu nepieklājīgi mīksts un vēlme salauzt kaulus pārvērstos, labākajā gadījumā, nosēdienā uz kāda kaimiņu kaķa, pret kuru es neizjustu žēlumu, jo man no tiem maucīgajiem, neatkarīgajiem radījumiem ir alerģija. Ak, nabaga kaķi! Tomēr dažkārt liekas, ka arī kaķi ir cilvēki, piedodiet, bet viņi vismaz nav tik ļaunatminīgi. Jā un cilvēkiem arī nav deviņas dzīvības.
Vēl ir palikušas neglābjami daudz stundas līdz man beigsies tinte un klade, no kuras regulāri plēšu lapas. Saule arī šodien tāda pelēka, gluži kā es, tikai es neesmu saule. Pieceļos, ieslidoju vannas istabā un skatos izlietnē, varbūt pietiks spēka uzspiest zobu pastu, bet varbūt nepietiks spēka pat atliet. Uz tualetes poda es vairs nesēdēšu, kanalizācija sabojājusies un nevar nolaist ūdeni. Man atkal no vēja sasprēgājušas lūpas. Šodien secināju, ka pienāk tāds brīdis, kad lūpu balzams ir jāķeksē ar pirkstu pašam, jo rullītis vairs nedarbojas. Katram tāds brīdis pienāk.
Saņēmu drosmi un izgāju ārā uz balkona. Varbūt tu neticēsi, bet esmu patoloģiska mele.

Mani melnie krājumi

Tā nu es biš pasēdēju te pie Kra datora un, lasot viņa virtuālos garadarbus, atcerējos, ka savulaik rakstīju kaut ko kas līdzinājās dzejai, prozai un pat izrādās, ka biju publicējusi stāstu. Labi, ka ir tāda mājaslapa, kuru neviens neatceras un kura ir glabājusi manus darbus līdz pat šim brīdim. Kas nozīmē, ka ir pienācis laiks kaut ko no tā visa nopublicēt. Uzskatu, ka priekš sīkas emo meitenītes nerakstīju sūdīgi. Bet nu to varat iečekot paši. 

Šodienas piedāvājumā: īsrindes

Ikdienišķs ziemas rīts

pliks pastelis lien

bez esences maigās.

skudras skrien,

prāts neaptverami svaidās.

pārsalusi grūtniece

bērniņa gaidās -

tā ir dieva vietniece,

taču pasaule vēl baidās.

1

Tu, mana vadāmierīce,

Tu, manas kaķenes akmentiņš,

Tu, kas instrukcijām seko,

Tu esi manuāls.

Atmiņas

Es atceros,

Kā mēs pagāš`ziem

Spēlējām cirku

Ar apaļiem kauliņiem...

Bez tirpiņām

Plūsti pār mani

Bez lavas, bez jaudas

Liecies pār mani

Bez leņķa, bez baudas

Pieskaries man

Bez tirpiņām, labi?

Tikai iečuksti man

Un mēs noslīksim abi.

Manas kabatas pilnas. Un tavējās?

Pēdējā laikā viss TvNet un citi ziņu portāli ir pilni ar skābi - man slikti, tev slikti, viņam slikti, valstij slikti. Neviens nav apmierināts ar savu darbu, ar savu algu. To vien dzirdu kā negācijas. Lai vai kā, visiem ir kaut kas jāēd, jāvelk mugurā, bet pirkstiņu kustināt neviens negrib. Zini? Tā nevar nopelnīt, nu toč nevar. Tāpēc, ja ir piegriezies zāģēt gaterī viens otram pa artērijām vai pieprasīt personas apliecinošu dokumentu lecīgam un nepilngadīgam alkoholiķim, varbūt ir vērts izzināt citus veidus, kā veiksmīgi nopelnīt sev vismaz kabatas naudu!

Ja Tevi tas interesē, pievērs uzmanību tam, kas šeit tālāk rakstīts :)
 (Turpmākais teksts written by mazais x)

Tātad, kas vispār ir interneta mārketings un kādas ir tā dažādības?!

Sāksim ar to, ko vispār nozīmē interneta mārketings (angļu val. Network Marketing )

Network – Interneta ( mūsdienu neatņemama sastāvdaļa )

Marketing (cēlies no vārda Market- tirgus) - tirgošanās

Šo rakstu veltu tiem, kuri darbojās interneta mārketingā un tiem, kuri grib to darīt, tikai zināmu iemeslu dēļ atturas no šī biznesa veida.

Kad pats sāku nodarboties ar interneta mārketingu es nezināju, kā to pasniegt citiem, kur to darīt un kā ieguldīt nopelnīto naudu, ja godīgi no sākuma neko nenopelnīju, bet tas tikai zināšanu trūkuma dēļ. Kad es kādam piedāvāju kādu no interneta produktiem pirmā reakcija no cilvēkiem bija šāda „Tā ir piramīda”, „Tur nevar nopelnīt”, „Padod man ziņu tad, kad tu būsi nopelnījis”. Un  100%, ka kādam no jums tā arī ir bijis. Ja godīgi, no sākuma, mani pašu sāka pārņemt tāda sajūta, ka nu viss cauri, vakars uz ezera. Bet lieta tāda, ka jebkurš mārketinga veids ir labs , šo es iemācījos no sava ļoti laba drauga. Kāpēc katrs no viņiem ir labs? Ir cilvēki, kuri pat akmeni un vecu piena paku var pārdot. Ir tikai jāsaprot sistēma kāda ir konkrētājam biznesa veidam, kādai cilvēku grupai šis produkts noderētu. Jo katrs no cilvēkiem jums uzdos jautājumus kādu labumu viņš iegūs no tā, kā es varu ar to nopelnīt utt. Sev pašam ir jāuzdod šie jautājumi un jāatbild uz tiem. Un tikai tad vari kādam to piedāvāt, jo labāk tu atbildēsi uz jautājumiem, jo lielāka iespēja, ka tu pārdosi savu preci. Es nesaku, ka visas sistēmas un mārketinga veidi ir droši un, ka visos vajag līst iekšā. Katram ir galva uz pleciem un jāapsver visas iespējas. Lai sāktu pelnīt jebkurā biznesā ir jāatdod sava sirds, savs dārgais laiks, jāatsakās no ballītēm un citām izpriecām.

Neviens nav piedzimis uzreiz par pilotu, matemātikas skolotāju, kompānijas direktoru, visu var iemācīties. Un kapēc nevarētu iemācīties pelnīt lielu naudas summu?

Kāpēc cilvēki baidās no šāda veida biznesiem, jeb citos vārdos – peļņas avotiem?

Liela daļa cilvēku lasa citu cilvēku komentārus, ka tas un tas nedarbojās, ka nevar nopelnīt utt. Bet kāpēc šis cilvēks tā raksta? Jo viņam nekas neizdevās, viņš atmeta ar roku, viņš, ja godīgi sakot, bija mīkstais. Kā jau iepriekš minēju, jebkurš bizness ir labs, ja vien atvēl pietiekami daudz sava laika un pūļu. Pasaules čempioni vienalga kurā sporta veidā trenējās katru dienu vismaz reizi vai pat trīs. Un katrā no šiem treniņiem viņi atdod sevi visu. Šeit ir šī atšķirība starp tiem, kuri čīkst, ka nekas nenotiek un tiem, kuri ir sasnieguši. Ir jāupurē lietas, lai pēc tam varētu viegli atelpot un baudīt apkārtējo pasauli.

Gribu paskaidrot kas ir interneta mārketings tiem, kuri vēljoprojām stūrgalvīgi stāsta, ka tā ir krāpšana.

Pirmkārt, piramīda ir ģeometriska figūra un to var saskatīt VISĀS kompānijās, biznesa iespējās utt. Ja es jums teikšu – „Nāc zem manis par tādu un tādu samaksu, tad tu varēsi nopelnīt tik un tik, ja tu dabūsi tik un tik cilvēkus zem sevis”, jūs man atbildēsiet, ka tā ir piramīda, jā, protams, jo nopelna tas, kurš ir piramīdas augšpusē, bet kur tā nav (skatīt bildi)? Un kas jums liedz iespēju nonākt tajā piramīdas augšpusē? Šis dotais piemēres ir tīra finanšu piramīda, kur cilvēki nopelna procentuāli daudz,no tā cik viņi ir iegūldījuši savus līdzekļus un cik cilvēkus ir piesaistījuši. Un es pilnībā saprotu tos, kuri baidās iesaistīties šāda veida piramīdas shēmā. Jo lielākā daļa no TIEŠI ŠĀDA veida piramīdām sabrūk, jeb citos vārdos – procentuāli liela daļa cilvēku grib izņemt savu līdzekļus, kuru reāli nav, jo tās veidotājs ir visu savācis. Un daudzi cilvēki ir bijuši šajās piramīdās, bet tas nenozīmē, ka viss ir piramīda.

BET, ja es jums teiktu – „Lūk, man ir prece X, ja tu viņu nopirksi, tev būs tāds un tāds labums un ja gribēsi, tad varēsi šādi nopelnīt”!? Lūk, šis ir mārketings. Jums ir prece, kura jums dod kādu labumu, kaut tā būtu grāmata, veļas pulveris vai pat lidmašīna, jūs gūstat labumu. Kā pelna šāda veida biznesā? Elementāri! Preces piegādātajs, kompānijas īpašnieks, vienalga kas, kurš jums var piegādāt preci, ja jums rodas iespēja to pārdot, šis cilvēks dod jums iespēju pārdot savu preci un par katru no pārdotajām precēm saņemat procentuāli lielu summu. Tas ir tā pat kā Jānim ir iespēja tikt pie lētā riepām. Viņš saka savam draugam:„Ķlausies, ja tu pārdosi manas riepas es tev par katru pārdoto riepu došu noteiktu summu un tad, kad būsi pārdevis 100 manas riepas, tu tiksi pie bonusa, kas atkal ir kāda noteikta summa. ‘’. Tā pati piramīda? Nē! Tā ir iespēja nopelnīt. Cik daudz nopelnīsiet ir atkarīgs no jums, cik aktīvi nodosieties šim biznesam.

Ir kompānijas, kuras piedāvā 30%, 50%, 70% un pat 100% komisijas maksās. Rodas uzreiz jautājums, kā pelna tās kompānijas, kuras piedāvā 100% ( es zinu tikai vienu )!? Atkal, elementāri, viņas jums piedāvā 100% komisiju, bet jums, lai pārdotu konkrēto preci ir jāizmanto tikai un vienīgi viņu e-maks (e-wallet) vai kāds cits pakalpojums, par kuru mēnesī jāmaksā konkrēta summa, bet tās ir kapeikas.

Viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no jums tas vai jūs pelnīsiet daudz, maz vai vispār neko.

Šeit ir piemērs, kāpēc kompānija arī ir piramīda un kapēc darba vietas arī nemaz nav tik drošas.  Pašā augšgalā ir kompānijas īpašnieks, kurš ir arī kompānijas direktors. Viņš savāc visu peļņu, kuru pēc tam izdala saviem darbiniekiem. Tad nāk divi direktora vietnieki, kuri jau pelna mazāk nekā direktors. Pēc vietniekiem nāk kādas nodaļas vai noteiktas sfēras vadītāji, kuri vada parastos strādniekus, protams, vadītāji pelna mazāk nekā direktora vietnieki. Nākošie ir jau parastie strādnieki, kuri cīnās, rauj sevi uz pusēm, reti satiek savu ģimeni, jo visu dienu ir darbā, nepelna neko daudz. Bet kas liedz parastajiem strādniekiem pierādīt sevi no labākās puses un kāpt pa karjeras kāpnēm. Daudzi nemaz to negrib, jo viņiem ir bail no pārmaiņām, bail no atbildības, vieglāk ir rakt bedres nekā likt to citiem darīt. Vadīt citus tā ir vesela māksla, tas nav nekas viegls.  Un ir iespēja, ka jūs atlaidīs un būsiet bez darba. Tad ar ko atšķiras ikdienas darbs no interneta mārketinga? Pilnībā ne ar ko, vienīgi, ja darbojās interneta mārketingā, tad jādarbojās ir ar datoru, dažreiz ar telefonu. 

Ja tev rodās kāds jautājums par šāda veida biznesa iespēju,  raksti uz epastu šī raksta autoram :)  – t.zvirgzdins@gmail.com

Tā nav reklāma.

Tu jau noteikti zini, ka ir pēdējais laiks sākt meklēt savu lauciņu plašajā augstskolu un universitāšu piedāvājumā. Tad nu laikam ir pienācis brīdis dalīties savā pieredzē par to, ko esmu izvēlējusies es. Tātad vispirms, šeit būs tā oficiālā daļa, kas man jums jāpaziņo no LU puses:

Aicinām Tevi studēt Moderno valodu un biznesa studiju programmā, kas ir integrēta starpnozaru bakalaura studiju programma, kas ļauj iegūt konkurētspējīgas humanitārās zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas mūsdienu mainīgajā starptautiskajā biznesa, ekonomikas un politiskajā vidē.

2012./2013. ak. g. piedāvājam trīs valodu moduļus: angļu-franču, angļu-spāņu un angļu-vācu. Pilna laika klātienes and nepilna laika neklātienes studiju formas.

Ja vēlies uzzināt vairāk par studiju iespējām Moderno valodu un biznesa studiju BSP, par nākotnes karjeras iespējām programmas absolventiem, kā arī, ja Tev ir jautājumi par pieteikšanos studijām, gaidīsim Tevi informatīvo stundu pasākumos:

12. jūlijā plkst. 18:00-19:00

16. jūlijā plkst. 13:00-14:00

Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē Visvalža ielā 4a, 402. auditorijā.

Elektroniskā pieteikšanās studijām www.latvija.lv/studijas  jau sākusies. Pieteikuma apstiprināšana Raiņa bulvārī 19 Rīgā no 10. jūlija  līdz 17. jūlija plkst. 16:00.

Vairāk informācijas: http://www.lu.lv/fakultates/hzf/studiju-programmas/

Seko mums Twitter: @bizness_anglu  

Epasts: vineta.apse@lu.lv, mob.tel. 29294784

Programmas metodiķe: Valentīna Goldmane, tālr. 6703 3842

Un tad šeit būs tā neoficiālā daļa, kur es izpaudīšu savu viedokli par to, kas man tur ir sanācis.

1) Nemīz no augstākās izglītības. Lielākajā daļā šo iestāžu nav nekādas dižās atšķirības no vidusskolas. Piemēram, šajā programmā mierīgi vari saplānot savas dienas tā, lai visu pagūtu + vēl paspētu pastrādāt.

2) Esmu apmierināta ar gandrīz visiem lektoriem un lielākā daļa ir gan elektroniski pretimnākoši, gan arī face-to-face.

3) Kad sāku mācīties, nobijos, ka es beigās nekas jēdzīgs nesanākšu un būšu izbārstīta uz divām pusēm - viena specialitāte - valodniecība, otra - bizness. Taču es bieži skatos dažāda veida sludinājumus un visur, atkārtoju, VISUR tev būs nepieciešamas labas svešvalodu zināšanas. Pēc pieredzes mūsu lektori stāstīja, ka tieši mūsu fakultātē, mūsu programmā meklē labus speciālistus, kuriem ir zināšanas abos šajos laukos, kas citreiz trūkst tiem, kuri mācās tikai biznesu kā tādu. Mūsdienas biznesa valoda ir tieši angļu un franču.

4) Neizvēlies šo programmu, ja no angļu valodas saproti tik pat daudz kā no kodolfizikas. (pieņemu, ka neviens no 12.klases absolventiem Latvijā nav tik ģeniāls)

5) Priecājies! Mums nav augstākā matemātika!

6) Budžeta vietu gan ir pamaz, mums 1.kursā bija 5cas, bet 2.kursā būs tikai 4tras. Ir iespēja, ka nākotnē noņemsim budžeta vietas citām, nevajadzīgākām programmām. Bet tā ir tikai iespēja.

7) Viss kurss tiek iedalīts atsevišķās grupās pēc iestājeksāmenu rezultātiem. Tā kā ja esi A grupā, visi tevi ienīdīs, jo esi tik skaists un gudrs. :D Man ar savu A grupu gan ir paveicies, esmu sadraudzējusies ar lieliskiem cilvēkiem, kuriem neskauž un nesāp palīdzēt otram neveiksmē. :)

Ja tevi interesē kaut kas vairāk un sīkāk par šo studiju programmu, vari arī neiet uz informācijas stundām, es tev noteikti pastāstīšu vērtīgāku informāciju :) Piemēram, ja gribi vairāk uzzināt tieši par priekšmetiem, kuri tev būs jāapgūst visu gadu laikā.

P.S. Studijas ir angļu valodā, bet ātri vien var pierast. Tā kā nebaidies un nāc studēt LU HZF Moderno valodu un Biznesa studiju programmā :)

Es geht.**

Hei draugi, draudziņi! Neuztraucieties, es neesmu vēl ielikta gāzes kamerā un es neesmu arī pārvērtusies par Bratwurstu (vācu klasisko desiņu). Līdz šim viss kustās lēni, bet, manuprāt, es nemaz ātrāk nevarētu pavilkt. Viena lieta, ko es atvedīšu līdzi no Vācijas, ja kādreiz gadīsies strādāt līdzīgā kompānijā vai var būt pat veidot savu biznesu, ir draudzīga darba vide (tam obligāti nav jābūt videi draudzīgam darbam). Man, protams, nav absolūti nekāda pieredze Latvijas firmās (PromoTeam neskaitās, tas nav ofisa darbs), bet kaut kas man liek domāt, ka tāda atmosfēra Latvijā nav. Varbūt šefiem un menedžeriem utt. šķiet, ka pārāk brīva atmosfēra traucē strādāt. Šeit ir pierādījies, ka tā nebūt nav. Visi izdara savu darbu perfekti un cītīgi līdz galam, pa vidu paspējot iebazarēt un pajokot arī par ar darbu nesaistītām tēmām. 
Jā, draugi, jūs man pietrūkstat, bet kaut kā jau bez jums ir jāmēģina ieballēt, tāpēc šajā nedēļas nogalē mans uzdevums ir pirmo reizi apmeklēt kādu vācu klubiņu, bet es ceru, ka tas izdosies veiksmīgi, jo es te dzīvoju nelielā pilsētciematiņā, pēc lieluma līdzīgā Valmierai, un lai ieballētu ir jādodas uz kādu lielāku pilsētu. Labi, ka Valmierā ballīšu vietas ir vairāk nekā visas vecuma grupas vispār spēj iedalīties. 
Lēnām mēģinu iegūt arī šeit kādus draugus un kontaktus, jo tie jau nekad nav par daudz. Esmu jau saņēmusi ielūgumus uz visādām ballītēm, piemēram, uz Futbola-Alus festivālu Engerē. Kolēģis Fabiāns man stāstīja par šo pasākumu apmēram tā: "Būs daudz alus un es pats spēlēšu futbolu." Es viņam prasīju: "Tad vispirms futbols un pēc tam alus pārtijs?" Uz ko viņš atbildēja: "Nope, the other way round." Es jau zināju, ka vācieši ir slimi alus dzērāji. Nav brīnums, ka visiem "futbola meistariem" ir lieli alus vēderi. Un mums tur arī viens izbijušais peldēšanas čempions ir, kuram vajadzētu daudz ko nogriezt, lai būtu vispār kaut kāda aerodinamika. Ne tikai spalvas, protams. 
Šodien izstaigāju visu milzīgo firmu, aizgāju līdz kaut kādai transporta nodaļai, kur mani atkal kaut kādi nepazīstami pacani (viens gan bija milzīgs "pacans") aicināja uz electro hause pasākumu Bīlefeldē. Man BESĪ, ka es nekur nevaru tikt, jo Vācijā ir viens tāds tizls noteikums, ka ikvienam, kurš paņem kāda cita mašīnu, jābūt obligāti apdrošinātam uz to mašīnu. Ja es piemēram paņemtu mašīnu no Soren tikai lai aizbrauktu uz ballīti un tad pēkšņi nošķiltu - viņš neko nedabūtu. Ne tā kā LV, visi viens no otra ņem, laimīgi šķil nost un pēc tam vēl kopā iedzer uz apdrošināšanas rēķina. Tādā ziņā Vācija ir dārgāka, bet tas mani neinteresē - šmotkas/parpalas ir pa lēto - var pirkt cik uziet un nebūs vismaz žēl. 
Tagad gaidu mājās Tantīti, šī teica, ka būšot kaut kāds Uberraschungs*.

 Jācer, ka būs kas labs :D Bet viņai parasti izdodas mani pārsteigt, piemēram, 2010.gadā biju Vācijā un viņa man neko neteikdama aizveda mani uz Hamburgu, uz Karaļa Lauvas mūziklu, kas bija absolūti awesome! :)

 Kaut kas tāds, ko nekad neaizmirsīšu. Es pat vienreiz latviešu valodā uzrakstīju par to domrakstu :D Acīmredzot es pārpratu, ka ''izmantojiet kultūras avotus'' ir vairāk tendēts uz dzejnieku pašdarbnieku lasījumiem un Olgas Rajeckas koncertiem. 
Tagad gan laikam pietiks, Uberraschungs mani gaida :D


Cee ya! :)


* Pārsteigums/surprīze/bikses pilnas
** Tas der/ir ok

Pirmā darba diena.

No rīta biju traki uztraukusies, jo visu nakti murgoju, ka Soren(Tantītes draugs un galvenais boss) kaut kādas mistiskas Excel formulas raksta uz tāfeles bet, kad iegājām birojā un Soren man aptuveni apskaidroja, kas te notiek, viss bija ok. Tā pa īstam strādāt sākšu nākamnedēļ, jo šonedēļ mans uzdevums ir saprast visu par loģistiku kā tādu. Man iedeva 11 Word failus izlasīt, protams vāciski, un man blakus bija google translate, lai es vispār mēģinātu iebraukt tajā, kas tur rakstīts. Viegli jau nav, bet cilvēki ir ļoti jauki, laipni, draudzīgi un izpalīdzīgi. Neko vairāk es nemaz nevarētu vēlēties. Vispār ir tā, ka esmu praktikante Jūras Transporta, especially, Eksporta nodaļā a.k.a. Seefracht. To vismaz es šodien sapratu. Kā arī Tobias, 24gadīgs ceturtdaļanglis un mans vistuvāksēdošais kolēģis, jau iedeva man pirmo uzdevumu un iemācīja kā darboties ar ūberkūlo skeneri un trīs programmām. Kad viņš man skaidro darba lietas, runājam vāciski, ja kaut kādas unrelated stuff, tad angliski. Rēcīgi, ka pusdienaslaikā uz kafejnīcu ir jāiet 10 minūtes, kaut gan tā atrodas iekšā firmas ēkā. Ēka ir milzīga un es vēl neesmu visu sapratusi. + forši ir tas, ka gandrīz visi kolegas ir 20-30 gadu veci, un mēs visi šodien kopā gājām uz to kafejnīcu pusdienās, kur es sapratu, ka vācieši ir crazy. Viņi nenormāli ātri runā un es neko vispār nesaprotu. Attopos tikai tad, kad kāds ir pateicis joku un visi smejas, un tad saprotu, ka jāsmejas līdzi. :) Sajūta ir kā ERASMUS augstskolā ( nu vismaz es iztēlojos kaut ko līdzīgu). Pārvsarā šeit strādā čaļi, bet ir arī vēl divas sievietes manā nodaļā. Čaļi ir atkarīgi no smartphones, jo šodien pusdienās visi paēda un tad momentāni ķērās klāt pie telefoniem, rādīja viens otram kaut kādas meiteņu bildes un ierēca. Vispār jau jautri. Arī tas šefs, kurš par mani ir atbildīgs, ir rēcīgs. Tāds apaļīgs un ruds. Soren ir boss visam Jūras Transportam, kas sadalās eksportā, importā un iekšzemes transportā. Pārējie ir padotie, protams, ieskaitot mani :) Rēcīgi, ka visi jau zina, ka Soren mēdz palikt darbā līdz pat pusnaktij, tāpēc vismaz kādi 4 cilvēki man šodien uzprasīja: Fahrst du zu Hause mit Jensen (ķip Soren uzvārds)?* Un kad es atbildu jā, visiem ir līdzjūtības pilnas acis. Arī šodien mēs izbraucām 2h pēc darba laika beigām. Soren vienkārši ir ļoti strādīgs un uzcītīgs boss nekā daži labi. 


In short: pašlaik viss šķiet ļoti jauki, kamēr nav nekas sarežģīts jādara. :)
Tad jau drīzumā šo to vēl uzskricelēšu :) Bis spater! Tschuss!**


*Tu brauksi mājās kopā ar Jensen?
**Līdz vēlākam! Atā!

So long and goodbye!

Ir pienācis tas brīdis, kad dodos prom uz Vāczemi. Pēdējā nedēļa Valmierā lieliski pavadīta ar jau ierastajiem draudziņiem un arī sen neredzētiem. Tagad ir tā pavisam grūti aptvert, ka dodos prom jaunā piedzīvojumā, bet, neuztraucies, es likšu par sevi atcerēties ik pa laikam kaut ko uzskricelējot tepat, Vistas Tējā. Pietrūksiet man visi, bet tie 2 mēnesīši ātri vien paies un es jau attapšos Latvijā, sēžot augstskolas baznīcas solos un gūstot svaigas zināšanas. Vismaz es ceru, ka tā būs. 
Lai jums piedzīvojumu pilna, saulaina un koša vasara! Izdariet visu to, ko neesat paguvuši iepriekšējās vasarās, jo galu galā - kāda jēga gaidīt? :)


Bučas un c u soon :)
xoxo
spalchaaa

MigrĒna

2 dienas līdz sesijas beigām. Kas var būt labāks par šo? /M.Rītiņš/
Zini kas var būt labāks?
Tas, ka esam ar Čū atraduši lielisku dzīvoklīti pašā Rīgas centrā, kur mēs(un varbūt arī fretkas) varēsim mitināties, cerams, visus atlikušos studiju gadus. Diemžēl, mūsu romantiskajām attiecībām ar Lūsi trijatā @Laboratorijas 11-11 ir pienācis gals, kā jau visām awkward netradicionālajām attiecībām. Bet Lūsis attiecības turpinās ar Čū māsu Purčikā, kas ir ne mazāk awkward.
Kopumā, esmu apmierināta, ka pirms brauciena viss ir kā nākas nokārtots.
Ok, tagad laikam jālaiž paballēt pirms eksāmena.

C ya!

Toca's Miracle

Kādu laiciņ atpakaļ aiz neko darīt izdomāju ierakstīt kaverversiju Toca's Miracle un EdgeCore uztaisīja jauku muzoniņu apakšā. Anyway, nošeirošu, variet paklausīties šeit. :)

BTW, ja kāds vēl nav iečekojis, te būs Valmiera Hardcore homepage :)

SCHMETTERLING!!!!

Nu ko lai saka, laiks min uz pēdām. Varu nešaubīties, ka šī vasara būs pavisam citāda nekā iepriekšējās, jo pavisam drīz došos lidojumā uz Vāczemi pie Tantītes (tēta māsas nikneims). Šoreiz gan tas nebūs izklaides brauciens, jo, pateicoties viņai un Soren(Tantītes boifrends), esmu ieguvusi lielisku iespēju iegūt pieredzi vienā no lielākajiem Eiropas loģistikas uzņēmumiem. Lieki piebilst, ka man nav ne mazākās nojausmas par to, kādi pienākumi man tur būs jāveic, kā arī vācu valoda jau kādu laiku nav mana stiprā puse un konstanti jaucas ar franču valodu. Lai nu kā, būs diezgan pamatīgi jākomunicē Hitlera mēlē un jāmēģina sevi pierādīt kā labu Praktikantin. Iespējams, vismaz reference letter saņemšu par lielām pūlēm. Garlaicīgi man noteikti nebūs, jo Tantīte ir mana vecākā māsa, kas man nekad nav bijusi, un vārds Tantīte ir pirmais, kas man nāca pār lūpām, kad biju maziņa, nevis mamma vai tētis, tā kā saikne mums ir superforša un viņai arī ir jauna superforša māja, kurā palēnām top mana pagraba fazenda(kā viņa pati to teica). Protams, var mani apskaust par šādu opportunity, bet pašlaik vienīgais, kas man ir prātā - kā pie velna līdz 25.06. var paspēt iemācīties/atsvaidzināt vācu valodu? Ja man tas neizdosies, I will be doomed... Cik nopratu, man arī būs līdzīga vecuma kompanjone/kaimiņiene, kas pašlaik jau ir ūber ekstāzē un nevar mani sagaidīt. Es ceru, ka vecāki viņai ir snieguši gudrību un viss ir pareizajās vietās, citādi mani 2 mēneši Vācijā liksies kā pusgads psihiatriskajā slimnīcā, jo vāczemieši mēdz būt visādi... Dzīvošu es pilsētiņā Rheda-Wiedenbrück, bet mans darbs atradīsies stundas attālumā Bielefeld braucot ar autobusu+vilcienu (jā, es braukšu ar abiem reizē, protams). Solās būt patiešām garas un nogurdinošas vasaras dienas, bet vismaz kabatiņā šis tas ieripos, kā arī papildināsies mana necilā darba pieredzes sadaļa in da Curriculum Vitae.

Piestāj šodien manā pieturā.

Pirms kāda laiciņa man bija tāds priekšmets kā filozofija, kas pašā sākumā likās absolūti bezjēdzīgs, bet, laikam ritot un aizvien augot diskusijām auditorijā, es beidzot sajutu iekšēju vēlmi izteikt savas domas un varbūt pat satricināt pamatus kāda cita diskusiju biedra viedoklim. Tā nu es šodien, pēc sarunas ar manu filozofisko kursabiedreni Kristiānu, kura arī raksta, manuprāt, kvalitatīvu blogu, iegrimu nostaļģijā par vienu no saviem mīļākajiem priekšmetiem un izraku veco labo eseju, kas man nopelnīja apaļu 10 filozofijā. Nav jau arī tā, ka būtu visu savu sirdi un dvēseli tajā ielikusi... Lai nu kā, ņemot vērā manus iepriekšējos, samērā nenopietnos, bloga rakstus, pārmaiņu pēc gribējās uzrakstīt, ko tad es patiesībā domāju par pāris svarīgām un aktuālām tēmām mūsdienās. Ja Tev neinteresē gari domas rosinoši tekstiņi, tālāk nelasi, bet ar prieku nododu savu eseju 'for your consideration'.

Eseja par Džona Stjuarta Milla esejā „Par Brīvību” izvirzītajiem argumentiem

Šodien ne tikai cietumnieks vēlas elpot un baudīt brīvību, bet arī tu, es un mēs abi sabiedrībā. Kā apstiprina Dž. S. Milla eseja „Par Brīvību”, cilvēce par savu domu un vārda brīvību ir cīnījusies gadsimtiem ilgi un vēl šobrīd pulsējot nepārstāj, taču, lai nonāktu tur, kur esam tagad, relatīvi demokrātiskā sabiedrībā, bija nepieciešams ilgs un sūrs gan individuālais, gan kolektīvais darbs. Lai arī cik progresīva nebūtu mūsdienu laicīgā pasaule ar visām tās jaunajām tehnoloģijām, zinātnes sasniegumiem un modes tendencēm, garīgā pasaule iestrēgst stagnācijā un nu jau vairs nespēj izķepuroties. Kur palicis indivīds? Kāpēc mums šodien trūkst ģēniju? Ar šīs un Dž. S. Milla esejas palīdzību mēģināšu noskaidrot atbildes uz šiem un vēl citiem jautājumiem, kas nebūt nav mazsvarīgāki.

Ja es tikšu ieslēgta būrī un barota pa spundi, vai būšu vairāk brīva kā tad, ja ar sašautu plecu vārtīšos kāda valdnieka provocētas kaujas laukā? Noteikti nē. Ikkatram no mums ir tiesības uz savu izvēli, kaut vai tā būtu absolūti muļķīga un absurda, ar noteikumu, ka nedarīsim pāri citiem. Mills ļoti spēcīgi uzsver tieši šo argumentu, un, sīki, smalki, akurāti izķidājot savu dzīvi, varu teikt, ka šis viedoklis mani mierina kā māte savu pirmdzimto kādā klusā, raudulīgā naktī. Iespējams, tāpēc, ka ar darīšanu pāri citiem es saprotu tieši fizisku nodarījumu, tātad no tā izriet, ka emocionāli sāpināt ir atļauts. Mēs taču paši zinām, ka nevaram visiem izdabāt un nogriezt savas jūtas ar asu nazi, taču kurš gan būs vēl bargāks tiesnesis par Augstāko Tiesu, ja ne tevis paša sirdsapziņa? Pulkstenis, ja tas nodrošināts ar izturīgām baterijām, tikšķ nepārtraukti mums par apliecinājumu, ka dzīve nav vien plūšana pa straumi un mūžīga pakalpošana kādai augstāk stāvošai autoritātei; dzīve ir bedre, kurā iekrītot mēs redzam robežas, taču nespējam tās ne sasniegt, ne pārkāpt. Šīs robežas tad arī mēs saucam par brīvību.

Lai gūtu pilnīgāku priekšstatu par brīvības vēsturi esam spiesti pavērties pagātnē. Mills teicis, ka „agrāk ar brīvību tika saprasta aizsardzība pret politisko valdnieku tirāniju”. Tas laiks, kad ļaudīm nācās upurēties, pakļauties valdnieku citreiz nepamatotām iegribām šķiet tāls un nesasniedzams, bet, ja labi padomā, vai tagad esam pilnībā brīvi no tirāniem? Mūsdienās tie ir tā saucamie oligarhi. Un tieši tāpat kā toreiz mēs neapzinoties no viņiem esam atkarīgi un vēlamies darīt visu, lai atsauktu viņus no varas. Taču galvenais mērķis gan senajos laikos, gan tagad ir izveidot tādu politisko sistēmu, kurā valsts pārstāv nācijas viedokli, nevis nācija oponē valstij. Lai arī Latvija ir demokrātiska republika, citām valstīm, piemēram, Anglijai un Ķīnai šāda sistēma vēl joprojām nešķiet pieņemama. Secinājums ir viens - katrai tautai piemīt dažādas vērtību sistēmas un izpratnes par brīvību, taču saknes tām noteikti meklējamas senču ciltskokos un vēstures grāmatās, jo tauta ir tāda, kādas ir tās vērtības.

Pasaulē ir vērojama augoša tieksme pārmērīgi paplašināt sabiedrības varu pār indivīdu gan ar sabiedriskās domas, gan pat ar likumdošanas palīdzību. [1]Ņemot vērā to, ka mūsdienās arvien vairāk pieaug to cilvēku skaits, kas seko jaunām modes tendencēm, vai tas ir flešmobs, plankings, emo vai hipsteri, mēs esam spiesti attīstīties tikai kādās sabiedrības noteiktās normās un robežās. Protams, ir iespēja tam visam nesekot un būt oriģinālam, respektīvi, pašam aizsākt kādu jaunu modes tendenci, pie tam, pateicoties internetam un tajā esošajiem sociālajiem tīkliem, informācija pārvietojas zibens ātrumā un iegūt pakaļskrējējus ir pavisam viegli. Taču, sākot jaunu bumu, mēs nosakām jaunas robežas. Vēl viens arguments, kas apstiprina Milla viedokli, ir seksuālās orientācijas brīva izvēle. Sākot jau ar Seno Grieķiju, vīrieši tika uzskatīti par skaistuma etalonu, viņi savstarpēji veidoja romantiskas un seksuālas attiecības, bet sieviešu loma bija bērna radīšana. Ja sabiedrība visu šo gadu laikā ir griezusies kā vāvere ritenī un maldījusies Alises labirintos, tad kāpēc mēs vēl joprojām attopamies pie vieniem un tiem pašiem jautājumiem? Ne geji, ne lesbietes, ne transesksuāļi nenodara ļaunumu sabiedrībai, viņi ir indivīdi, gluži tādi paši, kā mēs, un, atsaucoties uz iepriekš izteikto domu, viņiem ir tiesības uz savu izvēli un domas brīvību tieši tāpat, kā visiem pārējiem sabiedrības locekļiem. Mēs visi veidojam sabiedrību un vidi, kurā dzīvojam, tāpēc neiecietība un vienam otra nosodīšana tikai kavē mūsu attīstību.

Ar tikko minēto tēzi es vēlos atsaukties uz Milla izvirzītajām hipotēzēm nodaļā „Par domas un diskusijas brīvību”. Viena no tām skan šādi – mēs nekad nevaram būt pārliecināti, ka viedoklis, ko gatavojamies apklusināt, ir aplams. Otra – pat tad, ja mēs būtu par to pārliecināti, apklusināšana tomēr būtu ļaunums. Tātad galvenais sabiedrības uzdevums būtu uzklausīt jebkuru viedokli, kaut vai tas būtu aplams, bet arī šis arguments ir aplams, jo neuzklausītam viedoklim nav absolūti nekādas vērtības – tas nav ne kļūdains, ne patiess. Vēl Mills grib uzsvērt, ka „ikviens, lai kādus uzskatus tas aizstāvētu, kam pietiek nosvērtības saskatīt un godīguma apjēgt, kas ir viņa oponenti un kādi patiesībā ir to viedokļi, necenšoties neko pārspīlēt, lai viņus nemelnotu, un neslēpjot neko, ko varētu teikt viņu labā, ir pelnījis cieņu un godu.” Tieši tādēļ es respektēju empātiskus cilvēkus un empātismu, ko arī pati cenšos piekopt. Es uzskatu, ka jebkurš viedoklis ir pietiekami svarīgs, lai tam tiktu atvēlētas dažas minūtes mūsu dārgā Rolex laika. Protams, mūsu pienākums nav šos viedokļus komentēt, taču, kas zina, varbūt tas mums liksies pietiekami saistošs, lai mēs mestos brīvā diskusijā izzināt visus šī argumenta pretargumentus. Nedrīkst aizmirst pieminēt, ka ikviena aktīva debatētāja interesēs ir noskaidrot abas argumenta puses pirms viņš metas aizstāvēt savu viedokli tik ietiepīgi kā pāvs. Tomēr arī tie viedokļi, kurus mēs pārstāvam ir veidojušies no mūsu pieredzes, ko nozīmīgi ietekmējusi tieši tā sabiedrība, kas mums apkārt, līdz ar to viss atkal atgriežas pie subjektivitātes. Vai cenzdamies būt oriģināli, mēs patiesībā to nezaudējam? Cilvēki ir ģeniāli, kreatīvi un oriģināli, taču viņi tādi spēj būt tikai brīvā sabiedrībā un, ja pat tādas nav, kā gan lai saglabā šo oriģinalitāti? Mēs pavisam noteikti neesam kloni, kuri štancēti pēc vienas receptes un, slīdot pa konveijeru, sakrīt vienā kaudzītē, tāpēc mums ir nepieciešama no aizspriedumiem brīva vide savas individualitātes izkopšanai. Turklāt, ja indivīds izkopj sevi, viņš izkopj visu cilvēci.

Mills uzskata, ka „tas, ka tik nedaudzi uzdrošinās būt ekscentriski, iezīmē šā laikmeta briesmas”. Šim argumentam es noteikti nepiekrītu. Pirmkārt, Mills dzīvojis 19.gs. un, iespējams, ka tajā laika posmā cilvēki bija piezemētāki un mazāk pretimnākoši kreatīvām idejām. Otrkārt, mūsdienās cilvēki to vien dara, kā mēģina atšķirties no pelēkās masas, lai cik klišejiski tas arī nebūtu. Un arī pieņēmums, ka ļaudīm trūkst vēlmju un iniciatīvas kaut ko uzsākt, ir aplams. Protams, aktīvo un sabiedrisko cilvēku vienmēr būs procentuālais sabiedrības mazākums, taču dēļ atlikušā pārsvara nevajadzētu strikti vērtēt visu sabiedrību. Mūsdienās tieši jauniešiem piemīt iekšējs dzinulis (ambīcijas + zināšanas + kreativitāte) paveikt ko vairāk, nekā tikai dzīvot dzīvi sabiedrības noteiktajos rāmjos. Apkārt riņķo pulsējošs un nerimstošs informācijas aplis, kas ļauj mums tajā viegli iekļūt un izkļūt, pielāgoties un atradināties. Tieši tikpat vienkārši mūsdienās ir izveidot biznesu un tas ir viens no tiem lauciņiem, kur izpaužas avantūristi, veltot visu iespējamo enerģiju, oriģinalitāti un zināšanas, lai izveidotu savu uzņēmumu un nostādot to, kā savu dzīves mērķi, kas patiesībā arī ir ļoti aprobežots – nopelnīt naudu. Arī brīvā laika aizpildīšana parasti notiek tikai ar kādiem nenozīmīgiem hobijiem. Jo turīgāks esi, jo muļķīgākas tavas izklaides, piemēram, dažādu dārgu priekšmetu kolekcionēšana, kas nosaka tikai vēlmi izrādīt savas kabatas biezumu sabiedrībai. Tas būtībā nozīmē to, ka tavs garīgais izaugums nav saistīts ar ambīcijām, bet gan ar vēlmi tikt atzītam, vai vēl jo vairāk, kļūt vērtīgam ģimenes acīs. Lai cik muļķīgi tas nebūtu, ģimene ir tā sabiedrības daļa, kas visvairāk var ietekmēt, pakļaut un ierobežot indivīdu. Taču atkarībā no tā, kāda ir ģimene, indivīds var izvēlēties vai nu iet savu radinieku pēdās, vai arī darīt visu iespējamo, lai neatkārtotu viņu kļūdas, tāpēc turpināt savu, neatkarīgo dzīves ceļu. Ģimenei vajadzētu noteikt zināmas robežas līdz brīdim, kad bērns sasniedz vecumu, kurā pats ir spējīgs pieņemt atbildīgus lēmumus, bet pēc tam viņam jāsaņem, gluži kā atalgojums, absolūta domas un izvēles brīvība.

 Vēl viens faktors, kas pavisam noteikti ierobežo mūsu vārda brīvību, ir poltika un viss, kas  ar to saistīts – gan laikraksti, gan žurnālistika kā zinātne, gan parlamentārās vēlēšanas. Kā piemēru varu minēt Krieviju, kurā tikko notika saeimas vēlēšanas ar neadekvātu balsojumu. Šī gadījuma dēļ var teikt, ka mūsdienu valdība neatšķiras no tās, kas valdīja senajos laikos. Vēl joprojām cilvēkiem tiek viesta cerība, ka viņi ir tie, kas izvēlas likteni, taču patiesībā valdība izvēlas nācijas vietā. Tad kur īsti paliek mūsu domās brīvība un demokrātija? Kādēļ likt mums noticēt mūsu svarīgumam lēmumā, kas nozīmīgs valsts līmenī?

Pēdējais arguments, ko vēlēšos aplūkot – cilvēkiem piemīt tendence būt kā Ansītim un Grietiņai, respektīvi, vākt drupatas, lai atrastu ceļu, bet tajā pašā laikā sekošana priekšgājējam izpaužas kā absolūta domas vienādošana un to apstiprina sabiedriskā pārākuma taisnība. Milla viedoklis, ka „visas mūsu laikmeta pārmaiņas veicina vienādošanu, jo tās visas cenšas pacelt zemos augstāk un nospiest augstos zemāk” apstiprina šo argumentu. Jau iepriekš minēju, ka sabiedrība cenšas atstādināt oligarhus no varas tā vietā, lai paši censtos ieņemt augstāku stāvokli sabiedrībā. Kāpēc cilvēki tiecas pēc vienādošanās? Jo viņi vairs nespēj justies droši un brīvi šajā sabiedrībā. Mūsdienās arvien vairāk pieaug neuzticība gan valstij, gan informācijai, ko sniedz neskaitāmie ziņu portāli. Kāpēc cilvēki ir tik lētticīgi, ja vienas muļķīgas kļūdas dēļ spēj rīkoties tik spontāni un irracionāli? Tikai tāpēc, ka mūsu ticība ir sadragāta jau pašos pamatos un mēs glābjamies no pēdējām paliekām, kas šajā gadījumā ir mums svarīgās dzīves vērtības. Piemērs, uz ko tagad atsaucos, ir Latvijas Krājbankas krahs, kas kalpoja par klupšanas akmeni mūsu ticībai naudas glabāšanas sistēmām, kā arī sabradāja sabiedrības domu par brīvi elpojošu atmosfēru, bez kuras cilvēki nespēj paļauties savai taisnībai pār visām pārējām. Ziniet, kā ir patiesībā? Tautai ir bail un tā ir tik viegli ievainojama kā maza bērna maigā āda. Kāpēc ļaudis steidz izņemt naudu no bankomātiem? Tautai ir zudusi jebkāda ticība par šīs valsts un tās banku stabilitāti. Vēl jo vairāk, cilvēki sāk apšaubīt savu lomu sabiedrībā, kas lēnām pa vienam giljotinē visas mūsu brīvības doktrīnas un maksimas.

Es nezinu, kā ir citiem, taču es katru rītu pamostos, izpildu savu dienas ausmas rutīnu, pa ceļam uz trolejbusu ieskrienu kioskā papildināt e-talonu, kaut kāda mistiska iemesla dēļ pasaku paldies, ielecu sabiedriskajā transporta līdzeklī, kurš mani pieved pie fakultātes durvīm, tālāk kāds neidentificēts spēks liek man tās atvērt un slīdēt līdz telpai, kurā notiek lekcija, tas pats spēks ieliek man rokās pildspalvu vai pat moderno laptopu ērtības labad un mudina iegūt zināšanas. Es esmu te, pa vidu šai sabiedrībai, brīvi iesaistos diskusijās, esmu radoša un oriģināla, un visam, ko es radu ir kaut kāda jēga, kaut vai tā būtu pašsacerēta dziesma, vai jauna recepte, kas iešaujas prātā. Es esmu apmierināta, ka man ir draugi, kuriem piemīt inteliģence tik pat daudz cik pienenēs hlorofils. Visas durvis uz brīvību ir vaļā un tikai tu pats sevi vari aprobežot gan akli ticot visam, ko ieliek tev mutē, gan apspiežot savus talantus un neļaujot tiem izpausties. Diskutē, lasi, veido pieredzi, krāj dogmas un maksimas, kuras vēlies savā dzīves laikā izpildīt, sastādi sarakstu, kurā apkopo savus sapņus, kas jāpiepilda. Galu galā – brīvi elpo dzīvi, jo tikai tā varēsi pārvarēt tās robežas, kuras mums uzlikusi gan sabiedrība, gan likumdošana.

---

[1] Džons Stjuarts Mills (1982) „Par Brīvību” Tapals, 2007.

P.S. Ja arī Tev ir ko teikt, vieta vienmēr ir atvēlēta tieši Tavam viedoklim tepat komentāros :)
P.S.nr.2 Eseja tapa alkohola reibumā Laboratorijas 11 ballītē. Un tas nebija viegli :D

Nesaki STERS pirms neesi pateicis HIP!

Nu tad beidzot esmu atguvusies no trakās dzimpo balles! Jā, jā, neuztraucieties, bildes būs drīzumā - kādu 2 dienu laikā noteikti! :) 
Viss jau sākās ar to trako gatavošanos, kas vienmēr ir smieklīga un neiztiek bez visādām ķibelēm, taču man bija superīgākie palīgi ever, tāpēc paldies Lūsim, Ketūnei, Unai, Lindai un Leldei! Patiešām lielu lielais paldies, jo bez jums šī ballīte noteikti nebūtu izdevusies :) Vissmieklīgākais no pre-party prikoliem bija patīkami zili ziedošais lavašs, par ko Ketūne smējās vēl ilgi pēc tam, bet  pēc nelielas modifikācijas tas bija garšīgs pēc vella. Vismaz viesi tā teica un man arī tā likās! 
Tad nu lēnām sāka sarasties pirmie viesi un palēnām arī visi sāka acu aizliešanas procesu. Kas mani ļoti priecēja, bija dāvanas, kuras paralēli jubiļa ciparam paliek arvien vērtīgākas un jūt arī katra dāvinātāja "personal touch"!
Pirmo un galvenokārt paldies tētim par ballīti :) Paldies Čū un viņa ģimenei par Kindle! Uhh, kā es tagad lasīšu grāmatas. Patiešām ērta ierīcīte :) Paldies Unai par fotogrāfa pakalpojumiem, kā arī Unai un Matīsam par stilīgo pulksteni :) Paldies Mazajai un Māsai par vafeļpannu! Čū būs priecīgs. Paldies Lūcijai, Alīnai, Ketrinai un Laumītei par relaksējošo dāvaniņu, tādas patiešām noder :) Paldies Bausam par TvShopExtra sertifikātu, kuru es savas neizturības un nepacietības dēļ nevarēju dabūt! Paldies Uvim, Kriksteram un Vīksnītim par awesome kreklu! Bildes būs vēlāk :) Paldies Aļesjai un Barbai par da peppermint bra! Čū būs priecīgs nr.2. Paldies Cēsiniekiem par tradīcijām, ko viņi ieveda mūsu ballītē, kā arī par fotosesijas dāvanu karti :) Paldies Džusim un Kristapam par sievišķīgo prezentiņu. :) Paldies arī Kreicim, Alisei un Zanītei par zemūdens niršanas komplektu! Kā arī Arcītim un Krišam par teātra biļetēm :) 
Es esmu patiešām priecīga par to, cik jauka ballīte mums visiem kopā izdevās. Paldies visiem par mīļajiem un foršajiem vārdiem, kurus man veltījāt. Es ceru, ka mana eksistence ir devusi jums kaut kādu labumu, jo kāda jēga ir dzīvei, ja nav lieliski draugi, ar kuriem tajā dalīties?


Bučas visiem un gaidāt foto!


xoxo
Spalchaaa

Kupončiks utu kantorī

No visām tām lieliskajām reizēm, kad pirku kuponus un jutos kā laimējusi loterijā, šodienas pieredze bija visbriesmīgākā. Nolēmu iemēģināt ne visai daudzsološo kolektīvās iepirkšanās mājaslapu skidka.lv bļe  . Viss jau būtu skaisti, ja mājaslapa nebūtu pārtulkota googleTranslate no RUS uz LV un būtu uzrakstīti kādi lietošanas noteikumi vai kkas tamlīdzīgs. Lai nu kā, ieraudzīju, ka kupons uzacu korekcijai maksā tikai 2,50ls. Nu labi, kāpēc ne? Nopērku, saņemu kuponu un tajā teikts, ka jāzvana uz vienu no diviem numuriem, lai iepriekš pierakstītos. Tas jau viss tā kā būtu normāli, bet abi šie telefona numuri bija izslēgti un nesasniedzami. Zvanīju vairākas reizes visas dienas garumā, taču kā neslēdz iekšā tā neslēdz. Nolēmu uzrakstīt ALL CAPS RAGE vēstuli uz skidka.lv bļe un pasūdzēties par notiekošo. Viņi, protams, man neatbildēja un es jau atmetu visas cerības. Tad nākamajā dienā piezvanīju vēlreiz uz tiem numuriem un, kā par pārsteigumu, šoreiz pacēla. Meitene pieklājīgi izmocītā latviešu valodā mani pierakstīja un tā nu es šodien devos uz Studio Rosse iegūt nevainojamu uzacu formu. Tad arī sākās viss tas pats jautrākais. Salonu es, protams, nevarēju nekādi atrast līdz  viena pārkurījusies krievuška man ar pirkstu mēģināja paskaidrot tā atrašanās vietu. OK. Ieeju salonā (kā izrādās pa backstage durvīm) un man liek apsēsties parastajā friziera krēslā bez atzveltnes pie spoguļa. Atnāk viena anoreksiķe un sāk man vienkārši ar pinceti raustīt uzacis. Es viņai saku, ka es mājās pati tā varu izraustīt un prasu - kur ir vasks? Viņa protams atbild: "Izviņiķe, šitajā kupončikā mums nav paradzēts lietot vasku". Es viņai pateicu, ka nāksies vien, jo citādi kāda velna pēc tad es tur gāju? OK. Viņa ar pārgrieztu mūli aizgāja sildīt savu vasku un pa to laiku jau pie manis nāca otra vecene, kura izskatījās krietni normālāk, bet, kā izrādījās, ir tik pat neprofesionāla abkreisroce kā tā otra. Hah, acīmredzot, tai pirmajai es nepatiku, tāpēc viņa sūtīja otru. Tā nu viņa man sāk klāt virsū dedzinošo bišu izkārnījumu un rauj nost tik lēni, ka man nākas agonijā gandrīz pārkost mēli. Pēc tam viņa vienkārši man uzprasa: "Būs ok, ja?" Mana seja vnk pokerā pārvēršas un redzu, ka katra uzacs ir citādākā formā. Nolemju, ka nav jēgas viņas neprofesionālajai prezencei kaut ko sūdzēties, tāpēc saku, ka mājās pati pielabošu. Pieceļos kājās, uzvelku jaku un jau tūliņ dodos laukā, kad viņa ar nesaprotamu sejas izteiksmi paskatās uz mani un saka:"Uzgaidiet, par vasku būs vēl 2 latiņi!" Es viņai atbildu: "Sorry, man ir tikai karte. Visu labu." Un tā es aizgāju. Hah, viņas reāli gribēja mani apčakarēt, bet beigās izrādījās otrādi. Un es tagad jūtos vienkārši:

Saņemat, bitches!

Debesu mūzika

Tā kā šodien laikam neko citu nepateikšu, noklausieties šo jauno Sigur Ros dziesmu, kas noteikti nav no šīs pasaules. Ja iespējams, klausāties uz austiņām, ok?

Tikko aizlidoju...

Pļerdaks + Teamwork = Scarface

Tātad! Vakardiena izvērtās dikti smieklīga - nu kā kuram... Una (Gaiļbiksīte) ar Matīsu (Klejojošais Brūnais Ronis) uzaicināja mani (Izpalīgs Bobs) ar Čū (Skudriņu) uz Smilteni. Viss, kā jau vienmēr, iesākās pavisam jauki un mierīgi - pa aliņam, pa šašļikam, pa šampinjonam ar sieru un marinētu gurķīti. Tad protams vajadzēja izdomāt sākt spēlēt King's Cup , kas nekad nebeidzas labi. Mūsu Gaiļbiksīte krita neattapīgā upura lomā un viņai nācās krietni daudz vairāk padzerties nekā citiem, lai gan spēli spēlējām 2x un beigās jau visi bijām diezgan mīksti. Nabaga Ņuņņai nācās dzert pašu King's Cup, kurā bija alus, vīns un beershake. Tad protams mūs sāka fotografēt zibens, kurš, protams, sākās tieši tad, kad man vajadzēja aiziet aiz stūra nokārtot dabiskās un ne pretīgās vajadzības, un zibens mani patiešām ļoti izbiedēja. Puiši izdomāja, ka vajag šaut ar gaiseni pa kaimiņmājas satelīta šķīvi, kas viņiem veiksmīgi arī izdevās. 
Tad, kur gadījies, kur ne, Klejojošais Brūnais Ronis ar Skudriņu nozuda. Es jau zinu, ka viņus nevajag laist kopā, jo viņu starpā iestājās tāda sūdu taisīšanas solidaritāte, kas mani vairs neizbrīna, bet izraisa diezgan labu devu smieklu. Turpinot stāstu, abi  resgaļi bija paņēmuši Gaiļbiksītes pļerdaku (kaut ko līdzīgu mocim) un devās iekarot Smiltenes drošās un mierīgās ielas. Brīdī, kad visi pārējie bijām izdevuši turpināt vakaru Klondaikā, piezvanīju Skudriņam, lai noskaidrotu vai viņi arī mums dosies līdzi, uz ko Skudriņš man atbildēja aptuveni šādi: "Jēbaķ, mēs nopisāmies. Matīs, tu asiņo!!! " To visu protams viņš nestāstīja ar paniku, bet histēriski smejoties. Es biju 100% pārliecināta, ka tas ir joks un jau gatavojāmies sēsties mašīnā, kad izgājām uz ielas un redzējām abus skaistuļus nākam mājās, stumjot pļerdaku pie rokas un klibojot. Skudriņš turēja rokās pļerdaka kreiso stūres daļu, kas bija diezgan smieklīgi. Klejojošā Brūnā Roņa zods bija skaisti un vīrišķīgi izdaiļots ar asfalta slimību, kas beigās izrādījās tik nopietna, ka devāmies uz slimnīcu, kur viņam iešuva 3 skaistas šuves un salīmēja smukus plāksterīšus. Pēc Roņa teiktā, viņam iešpricēja arī kaut ko pret stinguma krampjiem, kas izklausās diezgan bezsakarīgi. Kad viņš iznāca ārā, medmāsa no pakaļas sauca: "Nekas! Uzaudzē bārdu!" Mēs pierunājām Roni nofotografēties, jo, as you know, no pics - didn't happen.

Šeit jūs redzat Roni dikti smaidīgu. Rēta gan būs uz kādu īsu brītiņu, bet atmiņas noteikti saglabāsies uz ilgu laiku :)

Starp kūkām, kebabiem un Jāgerīti...

Viss jau sākās ar to, ka pirmā lekcija tika nogulēta, but it was for the greater good. Sajūta, atnākot uz otro, bija lieliska - nebija jāberzē acis, jāblenž vienā punktā un jātirina kājas, lai ātrāk beigtos. Kā arī vieslektore no Polijas padarīja mūsu ikdienas boring lingvistiku daudz saistošāku un atkal atjaunoja sparu mācīties tālāk.
Šodienas degustācijā lielo sparu iedeva gan Jagermeistera šotiņi, kuri tajā pašā veikalā bija pieejami pie cita degustāciju stenda, kā arī vissuperīgākā kolēģīte garā, slaidā un skaistā Madara. Tik pozitīvas emocijas strādājot es vēl nebiju ieguvusi. Pirmo reizi bija tā, ka negribējās nemaz beigt strādāt, jo bija super jautri. Jā.. tas tiešām ir atkarīgs no tā, ar ko tu kopā strādā, jo citreiz tās 3h velkās kā pensionārs uz Centrāltirgu pēc desas. Kā arī mums ar Madaru humora izjūta saskanēja jau no pirmā vārda, kas nāca pār lūpām. Smieklīgi, ka abas uz darbu braucām ar vienu un to pašu 5.trolejbusu, kurā viņa sēdēja man aiz muguras, kamēr abas sarakstījāmies ar sms - cikos, kur tikties, kur tu tagad atrodies. Protams, beigu beigās jau sapratām, ka visu ceļu esam nobraukušas kopā.
Vēl viens super pārsteigums bija degustācijas beigās, kad ne no kurienes uzradās mana bijusī foršā klasesbiedrene no VPĢ fantastiskajiem F - Anete :) Nebiju savu foršo make up ārtistiņu kopš izlaiduma satikusi. + vēl satiku arī Signi, kura arī strādāja turpat Olympias 2.stāvā Tikai Karotēs. Gribēju jau lai šās atbrauc pie manis ciemā, bet laikam jāatliek uz citu reizi - nogurums visām spēlēja savu lomu.
Diena tā jau bija smieklu un smaidu pilna, kad izdomāju pēc darba ieiet Merhaba kebabā, tepat uz Čaka un Tallinas stūra, kur vāciski papļāpāju ar turku izcelsmes kebab'pārdevēju :) Viņš bija tik laimīgs, ka es protu vāciski un es biju tik laimīga, ka varēšu priekš savas vasaras praksītes patrenēties ar kādu vācu valodu. Sarunājām randiņu nākamnedēļ, iešu pie viņa uz darbu dzert turku tēju un parunāsim par dzīvi.


Nezinu kā tev, bet man bija vienkārši lieliska diena!

P.S. Nekad nedzeriet darba laikā! Tādas muļķības var sarunāt, ka maz neliekas. :-)

Jeux d'Enfants

Pēdējā laikā esmu baigi uzkritusi uz franču filmām un gandrīz katru dienu klausos franču mūziku. Lai nu kā, caur draugiem uzzināju par šo filmu Jeux d'Enfants. 

Filmas sižetlīnija balstās uz vienu puisi, vārdā Julien un vienu meiteni ,vārdā Sophie, kuri jau kopš bērnības spēlē interesantu spēli, respektīvi, izaicina viens otru uz visādām, ne parāk drošām, darbībām. Tajā pašā laikā, kad abi filmas varoņi sāk iekšēji saprast, ka tas viss ir kaut kas vairāk par vienkāršu spēli, viņi nevar izprast viens otra patiesos nodomus, jo spēle vienmēr ir bijusi galvenā, nevis kaut kādas jūtas. Anyway, aktierspēle no Marion Cotillard un Guillaume Canet ir nepārspējama. Starp viņiem vienkārši strāvoja elektrība! Kaut ko tādu no izblamētajiem amerikāņu izcelsmes aktieriem nevarēsi atrast. Tas vienkārši ir jāredz un jāizbauda. Vēl, kas man ļoti patika, bija meitenes interesantais personāžs - tāda nepieejama, bet tajā pašā laikā emocionāla un seksīga. Brunetes for the win! Parasti labākās aktrises. Puisis, atzīšos, ir ļoti simpātisks un viņa smaids tā pievelk, ka pārējais šķiet absolūti mazsvarīgs. 

Kopvērtējums

Mīļākais citāts no filmas - abi, vēl maziņi, 8 gadu vecumā sēž kāzās, zem galda, klasiskais jautājums - 
Sophie à 8 ans: What'll you be when you grow up? 
Julien à 8 ans: A tyrant! 
Sophie à 8 ans: A tyrant? Your people subjugated? 
Julien à 8 ans: Totally! With a harem, slaves, and torture every Thursday! 
Sophie à 8 ans: Cool! 
Julien à 8 ans: And you? 
Sophie à 8 ans: Well, I... No, it's too dumb. 
Julien à 8 ans: Tell me! 
Sophie à 8 ans: You won't like it. 
Julien à 8 ans: I told you! Tell me! 
Sophie à 8 ans: I'd like to be a cream puff. A cream puff with apricots, or even a plain one. Lukewarm at the bakery. In the window. 
Julien à 8 ans: A cream puff? As in cake? 
Sophie à 8 ans: Of course! What else! A cream puff is a cream puff! 
Julien à 8 ans: A cream puff... Yeah, of course, a cream puff! That's brilliant! 

Filmas jēga - kā ir dzīvot nevis tikai dzīvošanas pēc, bet patiešām no sirds mīlēt pašu dzīves ideju kā tādu
Filmas atslēgas vārds - burciņa
Kad skatīties? - tikai ne alkohola reibumā un tikai ne ar kaudzi draugu - nebūs jēgas - vislabāk izbaudīt vienatnē brīžos, kad šķiet, ka tava dzīve nekustas uz priekšu.
Ko iegūsi no filmas? - dalītas emocijas, labi pavadītu laiku un franču valodas dzidrā skanējuma esenci
Mans subjektīvais vērtējums skalā no 1-10 - Dodu 8 vistas tējas! 
Lūdzu, treileri studijā -

P.S. Rīt franču valodā tests - noderīgi.

Tur, pie stenda, pie kravas kuģiem un erotiskajām masāžām.

Pēdējā laikā diezgan daudz sanācis pastrādāt. Respektīvi, pēdējās brīvdienas man bija darba dienas. Jebkurā gadījumā, darbs sāk iepatikties un sāk izveidoties arī priekšstati par veikaliem, to darbību un cilvēkiem, kas tos apmeklē. Pagājušajā nedēļas nogalē strādāju Alfā, vadīju Latvijas Maiznieka kūku degustāciju. Pirmo reizi (man) arī ieradās kontrole no paša maiznieka firmas, pareizāk sakot, veselas 3 kontroles, no kurām viena filmēja manas neveiklās rokas ar iPad'u. Tikko knapi bijām sākušas degustāciju, kūkas bija mitras un nepadevās manam nazim, tāpēc viss bruka un juka un izskatījās, ka es neesmu rokas mazgājusi kādu gadu (protams, rokās ir cimdi). Esmu satikusi maizes profiņus, kuriem rupjmaize šķiet nepietiekami rupja, daži viebjas, daži skaļi saka - mmmmm, om nom nom, cik garšīgi utt. Pāris turki virs 40 ir paspējuši uzminēt no kurienes es esmu, tikai paskatoties uz mani, kā arī kāds ārzemnieks jau paspējis piesist kanti un izteikt vēlmi apmainīties ar numuriņiem. Uz ko es atbildēju kā pilnīga idiote - "No, I'd rather not." Biju tā apmulsusi un pēc tam sakaunējusies, ka gāju 10x pārkārtot maizes plauktus, lai nepievērstu sev lieku uzmanību. Šonedēļ strādāšu arī Stockmann'ā. Dzirdēju, ka tur esot stingri noteikumi pret degustāciju vadītājiem. Tad jau redzēs kā būs. 
Vēl - esmu uzzinājusi savu aizlidošanas datumu uz Vāczemi. Tas būs tieši pēc Jāņiem - 25.ajā. 2 mēnešus pastrādāšu praksē loģistikas firmā Kuehne & Nagel. Man jau, protams, nav nekādas nojēgas, kas man tur būs jādara, kā arī es vispār neko nesaprotu no loģistikas. BET, tas jau mani neattur izmēģināt ko jaunu, kas pēcāk varēs rotāt mana CV sadaļu - darba pieredze. Runājot par to, beidzat gausties, cilvēki, ka nekur nevar atrast darbu! Tās ir pilnīgas muļķības. Vajag tikai aktīvi meklēt un vispār gribēt strādāt. Ielikt kaut kādu atdevi no sevis un viena CV vietā aizsūtīt vismaz 50 un katru perfekti piemērotu attiecīgajai darba vietai. Vienmēr vajag iztēloties, cik grūti ir patiesībā tam darba devējam izvērtēt darba ņēmējus. Divas lietas - darba pieredze un personība - ir vissvarīgākās. Izglītība vairo personību, kas vēlāk arī atalgojas lieliska darba ieguvē. 
Lai veicas visiem atrast to, ko meklējat un uzmanieties no tādiem sludinājumiem kā - Meklējam masierītes vecumā no 18-30 gadiem, apmācība uz vietas un bez maksas, sūtiet savu foto un motivācijas vēstuli. P.S. Darbs nav saistīts ar intīmpakalpojumiem! F*ck you!!!!!!!! Es uz tādu 1x atsaucos un attapos netīra kluba pagrabā, kur man stāsta: "Nu, 40 min. tu veic viņam klasisko masāžu. Lieki piebilst, ka tikai apakšbiksītēs. Un tad pagriez viņu otrādi un pabeidz visu līdz galam!" Nu ja, kādi tur intīmpakalpojumi. Tas jau tikai tā - nu - bisķiņ. Tas jau nekas, ka pirms tam kaut kādas 5x prasīju vai darbs ir saistīts ar kaut ko netīru. Nu ja, kas kuram netīrs. Meitene, kas mani mēģināja savervēt šim darbam teica, ka nekad šo darbu nemainītu pret ko citu. Pelna apm. 400ls mēnesī tikai tīri par masāžas pamatcenu + tā sauktā dzeramnauda + sponsorēti ceļojumi kopā ar kādu no klientiem. Burvīgi pievilcīga darba bonusu pakete! :-)


Tas arī īsumā viss par esošo, bijušo un nākamo.
XOXO
Spalchaaa

StarStruck

Nu tad beidzot esmu gatava jums atrādīt The Capybaras sniegumu Mārtriņa Freimaņa Fonda konkursā "Pirmais". Draugi jau saka, ka tā bija mūsu labākā uzstāšanās, kā arī labākais apskaņojums. Sākoties konkursam es biju patīkami pārsteigta, ka žūrijā bija Latvijā pazīstami mūziķi un mūzikas pazinēji, piemēram, G.Račs, U.Rudaks, E.Mīlgrāve un Kaža. Bija vēl divi, bet tos tā īsti neatpazinu (neinteresējos par latviešu mūziku). Lai nu kā, žūrijas locekļi patiešām deva konstruktīvu kritiku, kas The Capybaras noteikti noderēs turpmākā attīstībā. Pusfinālā piedalījās vēl divas grupas - The Citizens un The Highway. No katra pusfināla tiek izvirzīta viena grupa finālam, taču uzreiz tas netika darīts. Žūrijas locekļi teica, ka rezultātus uzzināsim tikai aptuveni pēc mēneša. Tāpēc tagad esam nobrieduši gatavoties un pierādīt sevi no pašas labākās puses, jo žūrija no mums vēlas redzēt kaut ko vēl interesantāku. Lai gan, viņi jau iedeva mums pāris challengus. Vēlreiz paldies Diānai, ka piedalījās šajā eksperimentā! Tas nekas, ka diviem žūrjias locekļiem nepatika, vismaz Kaža bij priecīgs un arī cilvēku atsauksmes bija patīkamas. Vispār saņēmām kaudzi komplimentu, kā arī kompliments no Rudaka par manu vokālu bija glaimojošs. Man prieks, ka tiekam beidzot atzīti. The Capybaras savu stilu nemainīs, mēs paliksim tikpat nenodefinējami un nevienā maisā neiebāžami, kā pirms tam. Nu tad lai iet! Patīkamu klausīšanos :-)
The Capybaras - Tūlīt
The Capybaras - If You Excuse Me
The Capybaras - Lietus Dārzs Kaverversija
The Capybaras - Dakter
The Capybaras - Falling Leaves

P.S. Žūrijai vislabāk patika 2.dziesma, If you Excuse Me. Un viņi mums iedeva challengu šo dziesmu uztaisīt latviski. :-)

Vijole manai dvēselei.

Ehh, tik labs mēģis ar The Capybaras ilgi nebija bijis. Gatavojāmies rītdienas konkursam, kas notiks Latvijas 1. Rokkafejnīcā, Reiterna namā, Mārstaļu 2/4, tepat, Vecrīgā. Pirmo reizi man ir tik labs fīlings. Uzaicināju kursabiedreni Diānu Zelču piespēlēt pāris dziesmām. Ja godīgi, nemaz necerēju, ka tas viss izvērtīsies tik PERFEKTI! Meitenei patiešām ir lielisks talants, viņa kādu laiku nebija spēlējusi vijoli, bet tik ātri piešāvās un sakonektējās ar mūsu stilu, mūsu dziesmām. Vnk nav vārdu. Spēlējot Falling Leaves patiešām gandrīz uz piņņu parāva. Patīkami arī tas, ka iegūstot tādu iedvesmu atveras i prāts, i rīkle un spēj sasniegt tādus augstumus, kur ikdienā neaizlidosi. Es patiešām ceru, ka Diāna vēl biežāk uzspēlēs kopā ar mums un  ka tā nebija mūsu pēdējā sadarbības reize. 

Čū ir nozīmēts kā "The Camera Man" un es ceru, ka pēc rītdienas tiem, kuriem nebija iespējas mūs redzēt dzīvajā, būs iespēja noklausīties vecajā labajā Jūtūbā. :) Kā arī šie video tiks ievietoti tepat, manā blogā.

Es ceru uz jūsu atbalstu, tiešu vai netiešu. Turiet par mums īkšķus.

Bet tiem, kuri vēlas mūs redzēt, adresi nosaucu pirms tam, bet šis Mārtiņa Freimaņa fonda konkurss "Pirmais" sāksies plkst. 21:00, taču mēs spēlēsim ap 21:30. Pēc tam noteikti iekarosim Vecrīgu - un pavisam noteikti - labā, pozitīvā garastāvoklī, jo svarīgākais jau ir piedalīties, pareizāk sakot, parādīties, jo šī ir tā lieliskā iespēja mums to beidzot izdarīt Rīgā. Cerība mirst pēdējā un The Capybaras cer, ka tiks pamanīti :)

Uz tikšanos rīt! 

King's Cup!

Un beidzot esmu atguvusies no trakajām brīvdienām. Tiesa, šodiena arī vēl ir diena, bet šī nebūs no tām aizlietajām kā visas iepriekšējās. Viss tā pa īstam sākās ar Bimbīša dzimmeni @ Cēsis. Lai neteiktu vairāk, cēsinieki māk ballēties un Valmiera Hardcore vajadzētu bīties, because they're comin'! Jo nepietiek jau ar vienu mega ballīti Bimbīša mājās ar ~40 cilv., vajag tač arī afterpārtiju, kas notika 6dien pie Čū. Puiši no Cēsīm ieradās apbruņojušies ar party kit'u -

un dzeršanas spēli King's Cup. Manuprāt, tā ir the best party game ever! Tā lai arī jums turpmāk ballītēs netrūktu jautrības un nodzertu smadzeņu, šodienas blogā piedāvāju jums ekskluzīvu ieskatu šajā spēlē (tiem, kas to vēl nav "apguvuši"). Protams, vikipēdijā arī var atrast šīs spēles noteikumus, bet tas mani neattur no tās popularizēšanas. 

Tātad, King's Cup noteikumi.

Viss, kas jums ir vajadzīgs - kāršu kava, alkohols pēc ieskatiem un gaumes, glāzes visiem spēles dalībniekiem, kā arī viena glāze, kas kalpos kā King's Cup.

1. Visas kārtis sakārto apkārt King's Cup (tukša glāze, kuru novieto galda vidū).

2. Nolemj vai čikājas, kurš dalībnieks sāks pirmais un tas arī velk pirmo kārti. Kārtis velk viens dalībnieks pēc otra. Turpmāk izstāstīšu par katras kārts nozīmi.

2 - For U - Dzer kāds uz ko norāda

3 - For me - Dzeru es

4 - For wh*res - Dzer meitenes

5 - Nicks - Kādam tiek dota iesauka visas spēles gaitā. Ja kāds nosauc citādāk, tad tas kāds dzer

6 - For di*ks - Dzer čaļi

7 - Bottoms up 2 heaven - Dzer visu glāzi (pats)

8 - Rule - Nosaka paražu pirms/pēc dzeršanas. Respektīvi tas, kas izvelk šo kārti izdomā, kas visiem būs jādara pirms/pēc katras dzeršanas reizes visas spēles gaitā. (Tā var būt auss pakasīšana, blakussēdētāja padušu ostīšana... nu whatever, te var izpausties)

9 - For Rhymes - Jāizdomā dzejolīts vai vienkārši kāda rindiņa. Katram nākamajam ir jāizdomā jauna rindiņa ar atskaņām. Tas, kurš nevar izdomāt atskaņu, tas dzer. (Protams, neaizmirstam ievērot visas iepriekš noteiktās paražas 8 Rule)

10 - Categories - Kāds izdomā kategoriju, piem., auto markas un visi uz apli sauc. Kas nevar nosaukt, tas dzer. (Priekš idejām - mēs spēlējām ar tādām kategorijām kā porno filmas, klasiskās mūzikas komponisti, enerģijas dzērieni, Prāta Vētras dziesmu nosaukumi utt.)

Kalps (J) - I have never ever - Saka vienu lietu, ko nekad nav darījis, tie, kas ir darījuši, tie dzer.

Dāma (Q) - Question - Šo kārti patur uz galda un ikvienā spēles situācijā var uzdot kādam jautājumu. Ja tas kāds atbild, tad dzer, bet ja uzdod jautājumu uzreiz tālāk, neatbildot uz to, tad dzer nākamais, kas atbild. Kārts derīga līdz brīdim, kad kāds cits izvelk Q.

Kungs (K) - King's Cup - Pirmie trīs dalībnieki, kuri izvelk kungus, ielej no sava dzēriena King's Cup'ā. Var liet, cik vēlas. Tas dalībnieks, kurš izvelk pēdējo kingu, protams, izdzer King's Cup. Un tad arī spēle beidzas.

Tuza (A) - Waterfall - Visi dzer uz apli, drīkst nolaist glāzi tad, kad tukša vai iepriekšējais aplī ir nolaidis pirms tevis. Piebilde - vis sāk dzert kopā. ( Vissūdīgāk ir pēdējam, viņam visilgāk jāgaida līdz pārējie nolaiž.) Nav arī obligāti jāizdzer visa glāze. Tas ir pēc paša ieskatiem.

3. Nu tas arī būtu viss. Šī noteikti būs viena pamatīgi iecienīta spēle mūsu vidū. Un pirms iešanas uz iestādēm arī forši. Citreiz neviens nevar izdzert tik ātri cik vajag, bet šī spēle paātrina iereibšanas laiku pavisam noteikti. 

Lieki jau piebilst, bet parasti ballīšu laikā es visus prikolus pierakstu telefonā, lai nākamajā rītā varētu par tiem atkal atcerēties un pasmieties. Šoreiz nu man galīgi neizdevās atcerēties prikolu, kas bija pierakstīts šādi: Pasaka par melleņu pīrāgu. Vēl joprojām lauzu galvu par to.

Lai nu kā, brīvdienas izdevās lieliski, par labām ballītēm galīgi nevarēja sūdzēties, kā arī pavadīju laiku kopā ar ģimeni, kas ir vēl svarīgāk, jo tagad jau arvien retāk sanāks... 

Ceru, ka spēle jūsu ballītēs tiks likta lietā :-)