Pirms kāda laiciņa man bija tāds priekšmets kā filozofija, kas pašā sākumā likās absolūti bezjēdzīgs, bet, laikam ritot un aizvien augot diskusijām auditorijā, es beidzot sajutu iekšēju vēlmi izteikt savas domas un varbūt pat satricināt pamatus kāda cita diskusiju biedra viedoklim. Tā nu es šodien, pēc sarunas ar manu filozofisko kursabiedreni Kristiānu, kura arī raksta, manuprāt, kvalitatīvu
blogu, iegrimu nostaļģijā par vienu no saviem mīļākajiem priekšmetiem un izraku veco labo eseju, kas man nopelnīja apaļu 10 filozofijā. Nav jau arī tā, ka būtu visu savu sirdi un dvēseli tajā ielikusi... Lai nu kā, ņemot vērā manus iepriekšējos, samērā nenopietnos, bloga rakstus, pārmaiņu pēc gribējās uzrakstīt, ko tad es patiesībā domāju par pāris svarīgām un aktuālām tēmām mūsdienās. Ja Tev neinteresē gari domas rosinoši tekstiņi, tālāk nelasi, bet ar prieku nododu savu eseju 'for your consideration'.
Eseja
par Džona Stjuarta Milla esejā „Par Brīvību” izvirzītajiem argumentiem
Šodien ne tikai
cietumnieks vēlas elpot un baudīt brīvību, bet arī tu, es un mēs abi sabiedrībā.
Kā apstiprina Dž. S. Milla eseja „Par Brīvību”, cilvēce par savu domu un vārda
brīvību ir cīnījusies gadsimtiem ilgi un vēl šobrīd pulsējot nepārstāj, taču,
lai nonāktu tur, kur esam tagad, relatīvi demokrātiskā sabiedrībā, bija
nepieciešams ilgs un sūrs gan individuālais, gan kolektīvais darbs. Lai arī cik
progresīva nebūtu mūsdienu laicīgā pasaule ar visām tās jaunajām tehnoloģijām,
zinātnes sasniegumiem un modes tendencēm, garīgā pasaule iestrēgst stagnācijā
un nu jau vairs nespēj izķepuroties. Kur palicis indivīds? Kāpēc mums šodien
trūkst ģēniju? Ar šīs un Dž. S. Milla esejas palīdzību mēģināšu noskaidrot
atbildes uz šiem un vēl citiem jautājumiem, kas nebūt nav mazsvarīgāki.
Ja es tikšu ieslēgta
būrī un barota pa spundi, vai būšu vairāk brīva kā tad, ja ar sašautu plecu
vārtīšos kāda valdnieka provocētas kaujas laukā? Noteikti nē. Ikkatram no mums
ir tiesības uz savu izvēli, kaut vai tā būtu absolūti muļķīga un absurda, ar
noteikumu, ka nedarīsim pāri citiem. Mills ļoti spēcīgi uzsver tieši šo
argumentu, un, sīki, smalki, akurāti izķidājot savu dzīvi, varu teikt, ka šis
viedoklis mani mierina kā māte savu pirmdzimto kādā klusā, raudulīgā naktī. Iespējams,
tāpēc, ka ar darīšanu pāri citiem es saprotu tieši fizisku nodarījumu, tātad no
tā izriet, ka emocionāli sāpināt ir atļauts. Mēs taču paši zinām, ka nevaram
visiem izdabāt un nogriezt savas jūtas ar asu nazi, taču kurš gan būs vēl
bargāks tiesnesis par Augstāko Tiesu, ja ne tevis paša sirdsapziņa? Pulkstenis,
ja tas nodrošināts ar izturīgām baterijām, tikšķ nepārtraukti mums par
apliecinājumu, ka dzīve nav vien plūšana pa straumi un mūžīga pakalpošana kādai
augstāk stāvošai autoritātei; dzīve ir bedre, kurā iekrītot mēs redzam robežas,
taču nespējam tās ne sasniegt, ne pārkāpt. Šīs robežas tad arī mēs saucam par
brīvību.
Lai gūtu pilnīgāku
priekšstatu par brīvības vēsturi esam
spiesti pavērties pagātnē. Mills teicis, ka „agrāk ar brīvību tika saprasta
aizsardzība pret politisko valdnieku tirāniju”. Tas laiks, kad ļaudīm nācās
upurēties, pakļauties valdnieku citreiz nepamatotām iegribām šķiet tāls un
nesasniedzams, bet, ja labi padomā, vai tagad esam pilnībā brīvi no tirāniem?
Mūsdienās tie ir tā saucamie oligarhi. Un tieši tāpat kā toreiz mēs
neapzinoties no viņiem esam atkarīgi un vēlamies darīt visu, lai atsauktu viņus
no varas. Taču galvenais mērķis gan senajos laikos, gan tagad ir izveidot tādu
politisko sistēmu, kurā valsts pārstāv nācijas viedokli, nevis nācija oponē
valstij. Lai arī Latvija ir demokrātiska republika, citām valstīm, piemēram,
Anglijai un Ķīnai šāda sistēma vēl joprojām nešķiet pieņemama. Secinājums ir
viens - katrai tautai piemīt dažādas vērtību sistēmas un izpratnes par brīvību,
taču saknes tām noteikti meklējamas senču ciltskokos un vēstures grāmatās, jo
tauta ir tāda, kādas ir tās vērtības.
Pasaulē ir vērojama
augoša tieksme pārmērīgi paplašināt sabiedrības varu pār indivīdu gan ar
sabiedriskās domas, gan pat ar likumdošanas palīdzību. Ņemot
vērā to, ka mūsdienās arvien vairāk pieaug to cilvēku skaits, kas seko jaunām
modes tendencēm, vai tas ir flešmobs,
plankings, emo vai hipsteri, mēs
esam spiesti attīstīties tikai kādās sabiedrības noteiktās normās un robežās.
Protams, ir iespēja tam visam nesekot un būt oriģinālam, respektīvi, pašam
aizsākt kādu jaunu modes tendenci, pie tam, pateicoties internetam un tajā
esošajiem sociālajiem tīkliem, informācija pārvietojas zibens ātrumā un iegūt pakaļskrējējus ir pavisam viegli. Taču,
sākot jaunu bumu, mēs nosakām jaunas
robežas. Vēl viens arguments, kas apstiprina Milla viedokli, ir seksuālās
orientācijas brīva izvēle. Sākot jau ar Seno Grieķiju, vīrieši tika uzskatīti
par skaistuma etalonu, viņi savstarpēji veidoja romantiskas un seksuālas
attiecības, bet sieviešu loma bija bērna radīšana. Ja sabiedrība visu šo gadu
laikā ir griezusies kā vāvere ritenī un maldījusies Alises labirintos, tad
kāpēc mēs vēl joprojām attopamies pie vieniem un tiem pašiem jautājumiem? Ne
geji, ne lesbietes, ne transesksuāļi nenodara ļaunumu sabiedrībai, viņi ir
indivīdi, gluži tādi paši, kā mēs, un, atsaucoties uz iepriekš izteikto domu,
viņiem ir tiesības uz savu izvēli un domas brīvību tieši tāpat, kā visiem
pārējiem sabiedrības locekļiem. Mēs visi veidojam sabiedrību un vidi, kurā dzīvojam,
tāpēc neiecietība un vienam otra nosodīšana tikai kavē mūsu attīstību.
Ar tikko minēto tēzi es
vēlos atsaukties uz Milla izvirzītajām hipotēzēm nodaļā „Par domas un
diskusijas brīvību”. Viena no tām skan šādi – mēs nekad nevaram būt
pārliecināti, ka viedoklis, ko gatavojamies apklusināt, ir aplams. Otra – pat
tad, ja mēs būtu par to pārliecināti, apklusināšana tomēr būtu ļaunums. Tātad
galvenais sabiedrības uzdevums būtu uzklausīt jebkuru viedokli, kaut vai tas
būtu aplams, bet arī šis arguments ir aplams, jo neuzklausītam viedoklim nav
absolūti nekādas vērtības – tas nav ne kļūdains, ne patiess. Vēl Mills grib
uzsvērt, ka „ikviens, lai kādus uzskatus tas aizstāvētu, kam pietiek
nosvērtības saskatīt un godīguma apjēgt, kas ir viņa oponenti un kādi patiesībā
ir to viedokļi, necenšoties neko pārspīlēt, lai viņus nemelnotu, un neslēpjot
neko, ko varētu teikt viņu labā, ir pelnījis cieņu un godu.” Tieši tādēļ es
respektēju empātiskus cilvēkus un empātismu, ko arī pati cenšos piekopt. Es
uzskatu, ka jebkurš viedoklis ir pietiekami svarīgs, lai tam tiktu atvēlētas
dažas minūtes mūsu dārgā Rolex laika.
Protams, mūsu pienākums nav šos viedokļus komentēt, taču, kas zina, varbūt tas
mums liksies pietiekami saistošs, lai mēs mestos brīvā diskusijā izzināt visus
šī argumenta pretargumentus. Nedrīkst aizmirst pieminēt, ka ikviena aktīva
debatētāja interesēs ir noskaidrot abas argumenta puses pirms viņš metas aizstāvēt
savu viedokli tik ietiepīgi kā pāvs. Tomēr arī tie viedokļi, kurus mēs
pārstāvam ir veidojušies no mūsu pieredzes, ko nozīmīgi ietekmējusi tieši tā
sabiedrība, kas mums apkārt, līdz ar to viss atkal atgriežas pie
subjektivitātes. Vai cenzdamies būt oriģināli, mēs patiesībā to nezaudējam?
Cilvēki ir ģeniāli, kreatīvi un oriģināli, taču viņi tādi spēj būt tikai brīvā
sabiedrībā un, ja pat tādas nav, kā gan lai saglabā šo oriģinalitāti? Mēs
pavisam noteikti neesam kloni, kuri štancēti
pēc vienas receptes un, slīdot pa konveijeru, sakrīt vienā kaudzītē, tāpēc
mums ir nepieciešama no aizspriedumiem brīva vide savas individualitātes
izkopšanai. Turklāt, ja indivīds izkopj sevi, viņš izkopj visu cilvēci.
Mills uzskata, ka „tas,
ka tik nedaudzi uzdrošinās būt ekscentriski, iezīmē šā laikmeta briesmas”. Šim
argumentam es noteikti nepiekrītu. Pirmkārt, Mills dzīvojis 19.gs. un,
iespējams, ka tajā laika posmā cilvēki bija piezemētāki un mazāk pretimnākoši kreatīvām
idejām. Otrkārt, mūsdienās cilvēki to vien dara, kā mēģina atšķirties no pelēkās masas, lai cik klišejiski tas
arī nebūtu. Un arī pieņēmums, ka ļaudīm trūkst vēlmju un iniciatīvas kaut ko
uzsākt, ir aplams. Protams, aktīvo un sabiedrisko cilvēku vienmēr būs
procentuālais sabiedrības mazākums, taču dēļ atlikušā pārsvara nevajadzētu strikti
vērtēt visu sabiedrību. Mūsdienās tieši jauniešiem piemīt iekšējs dzinulis
(ambīcijas + zināšanas + kreativitāte) paveikt ko vairāk, nekā tikai dzīvot
dzīvi sabiedrības noteiktajos rāmjos. Apkārt riņķo pulsējošs un nerimstošs
informācijas aplis, kas ļauj mums tajā viegli iekļūt un izkļūt, pielāgoties un
atradināties. Tieši tikpat vienkārši mūsdienās ir izveidot biznesu un tas ir
viens no tiem lauciņiem, kur izpaužas avantūristi, veltot visu iespējamo enerģiju,
oriģinalitāti un zināšanas, lai izveidotu savu uzņēmumu un nostādot to, kā savu
dzīves mērķi, kas patiesībā arī ir ļoti aprobežots – nopelnīt naudu. Arī brīvā
laika aizpildīšana parasti notiek tikai ar kādiem nenozīmīgiem hobijiem. Jo
turīgāks esi, jo muļķīgākas tavas izklaides, piemēram, dažādu dārgu priekšmetu
kolekcionēšana, kas nosaka tikai vēlmi izrādīt savas kabatas biezumu
sabiedrībai. Tas būtībā nozīmē to, ka tavs garīgais izaugums nav saistīts ar
ambīcijām, bet gan ar vēlmi tikt atzītam, vai vēl jo vairāk, kļūt vērtīgam
ģimenes acīs. Lai cik muļķīgi tas nebūtu, ģimene ir tā sabiedrības daļa, kas
visvairāk var ietekmēt, pakļaut un ierobežot indivīdu. Taču atkarībā no tā,
kāda ir ģimene, indivīds var izvēlēties vai nu iet savu radinieku pēdās, vai
arī darīt visu iespējamo, lai neatkārtotu viņu kļūdas, tāpēc turpināt savu,
neatkarīgo dzīves ceļu. Ģimenei vajadzētu noteikt zināmas robežas līdz brīdim,
kad bērns sasniedz vecumu, kurā pats ir spējīgs pieņemt atbildīgus lēmumus, bet
pēc tam viņam jāsaņem, gluži kā atalgojums, absolūta domas un izvēles brīvība.
Vēl viens faktors, kas pavisam noteikti
ierobežo mūsu vārda brīvību, ir poltika un viss, kas ar to saistīts – gan laikraksti, gan
žurnālistika kā zinātne, gan parlamentārās vēlēšanas. Kā piemēru varu minēt
Krieviju, kurā tikko notika saeimas vēlēšanas ar neadekvātu balsojumu. Šī
gadījuma dēļ var teikt, ka mūsdienu valdība neatšķiras no tās, kas valdīja senajos
laikos. Vēl joprojām cilvēkiem tiek viesta cerība, ka viņi ir tie, kas izvēlas
likteni, taču patiesībā valdība izvēlas nācijas vietā. Tad kur īsti paliek mūsu
domās brīvība un demokrātija? Kādēļ likt mums noticēt mūsu svarīgumam lēmumā,
kas nozīmīgs valsts līmenī?
Pēdējais arguments, ko
vēlēšos aplūkot – cilvēkiem piemīt tendence būt kā Ansītim un Grietiņai,
respektīvi, vākt drupatas, lai atrastu ceļu, bet tajā pašā laikā sekošana
priekšgājējam izpaužas kā absolūta domas vienādošana un to apstiprina
sabiedriskā pārākuma taisnība. Milla viedoklis, ka „visas mūsu laikmeta
pārmaiņas veicina vienādošanu, jo tās visas cenšas pacelt zemos augstāk un
nospiest augstos zemāk” apstiprina šo argumentu. Jau iepriekš minēju, ka
sabiedrība cenšas atstādināt oligarhus no varas tā vietā, lai paši censtos
ieņemt augstāku stāvokli sabiedrībā. Kāpēc cilvēki tiecas pēc vienādošanās? Jo
viņi vairs nespēj justies droši un brīvi šajā sabiedrībā. Mūsdienās arvien
vairāk pieaug neuzticība gan valstij, gan informācijai, ko sniedz neskaitāmie
ziņu portāli. Kāpēc cilvēki ir tik lētticīgi, ja vienas muļķīgas kļūdas dēļ
spēj rīkoties tik spontāni un irracionāli? Tikai tāpēc, ka mūsu ticība ir
sadragāta jau pašos pamatos un mēs glābjamies no pēdējām paliekām, kas šajā
gadījumā ir mums svarīgās dzīves vērtības. Piemērs, uz ko tagad atsaucos, ir
Latvijas Krājbankas krahs, kas kalpoja par klupšanas akmeni mūsu ticībai naudas
glabāšanas sistēmām, kā arī sabradāja sabiedrības domu par brīvi elpojošu
atmosfēru, bez kuras cilvēki nespēj paļauties savai taisnībai pār visām
pārējām. Ziniet, kā ir patiesībā? Tautai ir bail un tā ir tik viegli
ievainojama kā maza bērna maigā āda. Kāpēc ļaudis steidz izņemt naudu no
bankomātiem? Tautai ir zudusi jebkāda ticība par šīs valsts un tās banku
stabilitāti. Vēl jo vairāk, cilvēki sāk apšaubīt savu lomu sabiedrībā, kas
lēnām pa vienam giljotinē visas mūsu brīvības doktrīnas un maksimas.
Es nezinu, kā ir
citiem, taču es katru rītu pamostos, izpildu savu dienas ausmas rutīnu, pa
ceļam uz trolejbusu ieskrienu kioskā papildināt e-talonu, kaut kāda mistiska
iemesla dēļ pasaku paldies, ielecu sabiedriskajā transporta līdzeklī, kurš mani
pieved pie fakultātes durvīm, tālāk kāds neidentificēts spēks liek man tās
atvērt un slīdēt līdz telpai, kurā notiek lekcija, tas pats spēks ieliek man
rokās pildspalvu vai pat moderno laptopu ērtības
labad un mudina iegūt zināšanas. Es esmu te, pa vidu šai sabiedrībai, brīvi
iesaistos diskusijās, esmu radoša un oriģināla, un visam, ko es radu ir kaut
kāda jēga, kaut vai tā būtu pašsacerēta dziesma, vai jauna recepte, kas
iešaujas prātā. Es esmu apmierināta, ka man ir draugi, kuriem piemīt
inteliģence tik pat daudz cik pienenēs hlorofils. Visas durvis uz brīvību ir
vaļā un tikai tu pats sevi vari aprobežot gan akli ticot visam, ko ieliek tev
mutē, gan apspiežot savus talantus un neļaujot tiem izpausties. Diskutē, lasi,
veido pieredzi, krāj dogmas un maksimas, kuras vēlies savā dzīves laikā
izpildīt, sastādi sarakstu, kurā apkopo savus sapņus, kas jāpiepilda. Galu galā
– brīvi elpo dzīvi, jo tikai tā varēsi pārvarēt tās robežas, kuras mums
uzlikusi gan sabiedrība, gan likumdošana.