Prieks, kur tu rodies?

Laikam jāsaka, ka Capybarām pagājušā nedēļa bija īpaši muzikāli aktīva. Sākot ar pirmdienu, kurā bija lielisks un dvēseliski baudāms jam session kopā ar Jorgie Viento. Turpinājām ar otrdienu, kad ierakstījām mūsu pirmo singlu "Namiņš, kas d

eg". Ceturtdien sniedzām diezgan bagātīgu koncertu Latvijas 1.Rokkafejnīca un nedēļu noslēdzām ar fantastisku koncertu Aizputē par godu Mārtiņa (Freimaņa) dienai. Iepazināmies ar tādiem kolosāliem cilvēkiem kā Māru Upmani-Holšteinu, Olgu Rajecku, PER, Lauri Reiniku, Chilli, Zandu Štrausi, grupu Tumsa u.c. Visskaistākais tajā visā ir tā patīkamā sajūta, ka Latvijā pazīstami mūziķi mūs novērtē! Paldies arī Aizputes iedzīvotājiem par lieliskajām ovācijām pēc mūsu priekšnesuma, kad spēlējām Say Hello From Mars regeja versijā. Pirmo reizi uzstājāmies tik lielas publikas priekšā un sajūta bija neaprakstāma. Lielu lielais paldies Olgai un Mārai par labajiem vārdiem un ticību tam, ka MĒS varam uzlabot latviešu diezgan sačakarēto izpratni, par to, kas ir mūzika. Paldies, ka ieklausījāties dziesmu vārdos un melodijās! Mēs nevaram sagaidīt, kad iznāks mūsu pirmais singls un mēs beidzot varēsim parādīt savu veikumu plašākai publikai. Paldies Mārtiņam par zīmi no augšas, vai arī no jebkuras vietas, kur Tu esi! Vēl pirms pāris mēnešiem nebijām iedomājušies, ka tiksim uz tā pareizā ceļa. Citi izvēlas Talantu Fabrikas, Okartes Skatuves un visādus citus mākslīgi uzpūstos komerciālos atkritumus. Mēs izvēlamies iet savu ceļu un iesakām to darīt jebkuram sevi cienošam mūziķim!

xoxo
The Capybaras

P.S. Šeit var aplūkot bildes no Aizputes koncerta.

Emo proza jeb jobans motors

Nu, lūk! Sekojošo īso proziņu es sarakstīju kaut kad tālajā 2008.gadā. Diezgan melns periods man bija savā laikā. Bet nu vismaz smieklīgi pēc 5 gadiem to visu palasīt.

Uz balkona

Uz balkona vecmammas iestādītajās kresēs atkal kāds iemetis benčiku. Kā man riebjas dzīvot ceturtajā stāvā! Labāk jau uz jumta, tad uz mani varētu spļaut visas debesis ar visu iepuvušo zelta maliņu. Kaut gan manām debesīm pat tādas nav. Man ir tikai pretīgais, melnbaltais cilindra šaurums, no kura zaķi tik un tā nelec ārā, burkānus un kāpostus negrauž. Amizanti, bet vienīgais, ko viņi dara – bāž savu uzmācīgo, pūkaino ļipu man sejā, kāpjot uz varžacīm, tāpat kā visi, kuriem kārtējo reizi neapmierina mana rīcība.
Rītdien atkal būs jauna diena, piecelšos, paskatīšos spogulī un, kāds pārsteigums, ieraudzīšu savu morga zilganbālo seju un domāšu: „Kaut man vispār nebūtu sejas!” Vismaz varētu raudāt un neviens tāpat neredzētu. 
Varu saderēt, ka mamma istabā neienāks, jo viņa to nav darījusi jau, apmēram, nedēļu. Es nezinu, kur viņa ir, droši vien atkal mēģina saslaucīt tos mēslus, kurus izgāzusi, ceru, ka viņa nezaudēs darbu.
Kaimiņš iebrāžas manā dzīvoklī, it kā es nezinātu kāpēc! Viņam ir apriebies, ka dziedu katru rītu vai, pareizāk, bļauju par to, ka man ir cigarešu deficīts, bet mātes nav mājās, kaut gan viņa tāpat man nedotu naudu. Mēģināšu satīt papīrītī omes kreses, moška varēs uzšķilt. 
Sirdī un galvā tāds vakuums, manuprāt, atslēgšos, bet laiks rādīs, varbūt tomēr dedzināšu savas mantas. Kāda no tām jēga? Tāpat viņas smird pēc netīrumiem un tabakas, dažreiz arī pēc vēmekļiem. Brīnos, kā man vispār pietiek spēka paelpot, kaut es varētu, kaut es būtu tik drosmīga un izlektu pa logu. Arī no tā nebūtu jēgas, jo nama pārvaldnieks atkal nav nopļāvis zāli un kritiens būtu nepieklājīgi mīksts un vēlme salauzt kaulus pārvērstos, labākajā gadījumā, nosēdienā uz kāda kaimiņu kaķa, pret kuru es neizjustu žēlumu, jo man no tiem maucīgajiem, neatkarīgajiem radījumiem ir alerģija. Ak, nabaga kaķi! Tomēr dažkārt liekas, ka arī kaķi ir cilvēki, piedodiet, bet viņi vismaz nav tik ļaunatminīgi. Jā un cilvēkiem arī nav deviņas dzīvības.
Vēl ir palikušas neglābjami daudz stundas līdz man beigsies tinte un klade, no kuras regulāri plēšu lapas. Saule arī šodien tāda pelēka, gluži kā es, tikai es neesmu saule. Pieceļos, ieslidoju vannas istabā un skatos izlietnē, varbūt pietiks spēka uzspiest zobu pastu, bet varbūt nepietiks spēka pat atliet. Uz tualetes poda es vairs nesēdēšu, kanalizācija sabojājusies un nevar nolaist ūdeni. Man atkal no vēja sasprēgājušas lūpas. Šodien secināju, ka pienāk tāds brīdis, kad lūpu balzams ir jāķeksē ar pirkstu pašam, jo rullītis vairs nedarbojas. Katram tāds brīdis pienāk.
Saņēmu drosmi un izgāju ārā uz balkona. Varbūt tu neticēsi, bet esmu patoloģiska mele.