Tūļatā!

Šodien šķiet mierīgāks nekā vakar, kad izgāju no mājas un izskatījās, ka sētnieki  sarīkojuši streiku. Skrienot tālāk uz 23 vai 18, vai da jebko, kas iet pa Čakeni, apstājos pie sarkanās luksofora gaismas. Momentāni sajutu vēju pūšam uz priekšu, šis laikam negribēja, lai gaidu zaļo. Lai nu kā, šodienas filozofijas seminārā likās, ka vienīgie, kas diskutē ir A un B grupas - vairāk jau gan A grupas biedriņi savā starpā. Dažbrīd šķita, ka vieglāk būtu diskutēt ar dūrēm, kāda jēga dzesēt muti. Un vispār, kāpēc man vienmēr ir tā, ka pirms semināra izlasu tekstu, visu saprotu, taču pēc semināra vairs pat īsti nezinu, kas bija tekstā, vēl jo mazāk, kas palika galvā. Tās diskusijas, nenoliegšu, patiešām ir interesantas, taču reizēm tā pārlieku lielā turēšanās pie teksta ierobežo domāšanu. Un te jau kārtējo reizi var runāt par interpretāciju, tās jēgu un nozīmi.
Starp citu, šonedēļ gaidāms relaksējošs akustiskais dzejas vakars, kur ar kapibarām uzspēlēsim. Esam sagatavojuši arī pāris jaunus koverus UN, kas ir vēl foršāk, izmantosim kādu idiofonisko instrumentu arī. Patiesībā vakar ar Lūsi samēģinājām tepat, Laboratorijas aģinaciķ, un šeit ir tīri baudāma akustika, Čū teica, ka esot pirmajā stāvā dzirdējis mani dziedam (tā kā dzīvojam 4.st. domāju, ka kaimiņiem īsti nepatika, taču daļēji tāds arī bija mans mērķis - saldā atriebe mūziķim bezģeļnikam 5.stāvā). Rīt gaidu ciemos savus Brīvības 121 puišus ar ksilofončiku un kratekļiem, taisīsim dubstep mashup'us, daži te mums ar muti iepraktizējušies.
Taču tagad gan laikam jāķeras klāt franču valodai... ah, je cherche champignon.

Mīlu, bučas, sazvanās!