Buljons.

Par ilgiem laikiem šodien saņēmu bloga nosaukumā dēvēto Vistas Tēju jebšu buljoniņu. Haha, dāvana vārda dienā :) Anyway, kārtējās brīvdienas uz urrā! Vakar lielisks vakars ar savām meitenēm. Man patiešām liels prieks, ka man ir tādas draudzenes, ar kurām varu runāt par absolūti visu, neiekļaujot kaut kādas tizlas baumas, kas raksturīgas ļoooooti daudz čikām. Man vēl lielāks prieks, ka varam veidot spēcīgas diskusijas ar spēcīgiem argumentiem. Secinājums - spēcīgas personības man te apkārt. Tas paceļ augšup. Un veido arī mani. Patiesībā... tas arī viss, ko šodien vēlējos pateikt. 


P.S. Buljons bija superāsomnomonomnom.
P.P.S. Un fretkas ir foršas, lai ko jūs teiktu.


xoxo
Birnen mit Schpeck

татуировка

Nē nē, nebīsties, posts nebūs iekš urlu valodas. Tas tikai tā, par godu visām tām kakām  valodas problēmām, kas tagad ir aktuālas.
Lai nu kā, šodien tika pabeigts mans tattoo, tāpēc izdomāju ar to padalīties, kā arī izteikt viedokli par to, ko cilvēki mūsdienās tetovē. Tad nu lūk:

Fotogrāfijas kvalitāte protams ir apskaužama, taču jūs visi man vaicāsiet - KUR TRIBALS??? Sorry, čaļi, tās līnijas, ko visi dēvē par tribal ir pilnīga huiņa. Nu ok, tad jūs vaicāsiet - KĀPĒC PUMA??? Stāsts patiesībā ir ļoti vienkāršs. Šis mīlīgais kaķītis simbolizē galvenokārt drosmi un spēku, taču arī cēlumu, pacietību, izlēmību, kustību, līdera spējas un spēcīgu pašapziņu. Tās ir tās lietas, kas ir svarīgas man, nevis smaids, pienenes un miers virs zemes. Katru rītu pamostoties es apzinos, ka esmu tieši šeit un tieši tagad, tas nozīmē, ka es eksistēju. Taču vai eksistēt nozīmē dzīvot? No savas dzīves esmu iemācījusies spiest līdz pēdējai lāsītei, kamēr sasniegšu vēlamos rezultātus. Kā nekā mana mamma šūpulī man ielika kārtīgu buķeti ar labām īpašībām, kuras kopš bērna kājas esmu vilkusi sev līdzi un arvien papildinājusi. Tās sliktās īpašības - tās šūpulī mēs ieliekam paši. 
Nu ok, par pumu skaidrs. Tagad jūs vaicāsiet - KĀPĒC PĀVA SPALVA??? Vienmēr esmu bijusi lepna kā pāvs. Lepna par to, kas es esmu. Vienaldzīga pret to, ko domā citi. Kādēļ dzīties pakaļ visām tām nejēdzībām, lai kļūtu kādai atsevišķai sabiedrības sociālajai grupai piederīga? Tagad jau neviens vairs īsti neturas pie savām vērtībām, seko modes kultam un sauc sevi dažādos vārdos, par hipsteriem, piemēram... (nu labi, neviens hipsters neatzīst, ka ir hipsters). 
Galu galā, kāpēc cilvēki vispār taisa tetovējumus? Daži aiz gara laika, daži - lai kaut ko sev atgādinātu vai neaizmirstu un daži - taisa tribal'us. 
Atcerēsimies, ka mēs paši valdām par savu ķermeni, varam darīt ar to absolūti jebko, kas ienāk prātā. Taču - pirms kaut ko dari, padomā divreiz (tas tāds neliels ieteikums).


xoxo
Sarmīte
P.S.Tattoo dizains un pats tattoo by Elīna Zviedre.

Tūļatā!

Šodien šķiet mierīgāks nekā vakar, kad izgāju no mājas un izskatījās, ka sētnieki  sarīkojuši streiku. Skrienot tālāk uz 23 vai 18, vai da jebko, kas iet pa Čakeni, apstājos pie sarkanās luksofora gaismas. Momentāni sajutu vēju pūšam uz priekšu, šis laikam negribēja, lai gaidu zaļo. Lai nu kā, šodienas filozofijas seminārā likās, ka vienīgie, kas diskutē ir A un B grupas - vairāk jau gan A grupas biedriņi savā starpā. Dažbrīd šķita, ka vieglāk būtu diskutēt ar dūrēm, kāda jēga dzesēt muti. Un vispār, kāpēc man vienmēr ir tā, ka pirms semināra izlasu tekstu, visu saprotu, taču pēc semināra vairs pat īsti nezinu, kas bija tekstā, vēl jo mazāk, kas palika galvā. Tās diskusijas, nenoliegšu, patiešām ir interesantas, taču reizēm tā pārlieku lielā turēšanās pie teksta ierobežo domāšanu. Un te jau kārtējo reizi var runāt par interpretāciju, tās jēgu un nozīmi.
Starp citu, šonedēļ gaidāms relaksējošs akustiskais dzejas vakars, kur ar kapibarām uzspēlēsim. Esam sagatavojuši arī pāris jaunus koverus UN, kas ir vēl foršāk, izmantosim kādu idiofonisko instrumentu arī. Patiesībā vakar ar Lūsi samēģinājām tepat, Laboratorijas aģinaciķ, un šeit ir tīri baudāma akustika, Čū teica, ka esot pirmajā stāvā dzirdējis mani dziedam (tā kā dzīvojam 4.st. domāju, ka kaimiņiem īsti nepatika, taču daļēji tāds arī bija mans mērķis - saldā atriebe mūziķim bezģeļnikam 5.stāvā). Rīt gaidu ciemos savus Brīvības 121 puišus ar ksilofončiku un kratekļiem, taisīsim dubstep mashup'us, daži te mums ar muti iepraktizējušies.
Taču tagad gan laikam jāķeras klāt franču valodai... ah, je cherche champignon.

Mīlu, bučas, sazvanās!

Ziedoņdārza valsis.

Ik pēc pieciem gadiem mūsu zeme svin svētkus. Svētkus, kuros kviešu lauki zaļo, tomāti vērš savu sārto vaigu pretim saulei, lācis iznāk no migas un patveras bišu dravā, un magnolijas sāk izbaudīt medusmēnesi. Jā, mēs sagaidām vasaru reizi piecos gados, sapulcējamies pļavā starp saulespuķēm un sveicam sauli ar atgriešanos. Vari iedomāties dzīvi bez vasaras? Vienmēr ziema un tumsa un varbūt arī dažreiz Jāņi dziļā sniegotā alā. Saule ir apdalījusi mūsu pleķīti un ciemojas reti, taču mums šis apciemojums jāpieņem pilnībā sagatavotiem. Tāpēc mēs dejojam valsi un esam tur, kur laime līst un aizskalo bēdas un slimības, ļauno un savtīgo. Mēs atrodamies Ziedoņdārzā, pie Artilērijas ielas un mums ir jauns prezidents, ko ievēl katru vasaru.

Mudaku mitoloģija S01E01 "Džakonda"

Bija auksts vakars.

 Džakondas maiņa bija jau gandrīz beigusies, kad viņu pārsteidza zvans.

 Tas bija viņas dzīves biedrs melnais krievs Nigōrs. Viņš vēl nezināja par viņas noslēpumaino darbu un to, 

ka jau pēc 24 stundām viņa dzīve sagriezīsies par 180 grādiem. Džakonda bija jauna, no mājām reiz aizbēgusi

16 gadīga pusaudze, kura nu jau bija iepinusies pagātnes rēgu tīklos...

   Dzirdējusi Nigōra zemo, asins stindzinošo balsi, Džakonda uz brīdi sastinga, taču pēc brīža attapās, dzirdēdama viņa kliedzienus klausulē par to, ka viņa neatbild viņam. Nigōram bija apnikuši nemitīgie Džakondas meli.Viņš nojauta, ka Džakonda viņu krāpj...

 Nīgoram interesēja tikai viens jautājums: "Vai tas ir Ņigvars Kuplaste dzemdību nama galvenais operātors?"

    Uz šo jautājumu Džakonda nevarēja atbildēt. Jo vecgada balle Priekulē nekad neizapliek bez sazāļotām un izvarotām autobusa kontrolierēm, jo tieši tāds ir Džakondas dienas darbs. Gala punkts ir pie dzemdību nama un tur katru gadu upuru skaits pārsniedz dzemdību namā grūtnieču skaitu.

   Pulkstens bija tikai 22:10 Džakondu nomocija atmiņas trūkums par vakardienu. ''Kas pie velna vakar notika?'',viņa sev jautāja. 

      |Vienīgais ko atcērēties spēja. Bija skats uz pašas nolaistajām biksēm, kas bija nolaistsas līdz potītēm un atvērto lādi. Un tas arī vis. Viņa jutās apkaunota un piesmieta.

 Jevgēņijs notvēra mirkli un paspēja lādi izsviest pa logu. Taču nejauši... Lāde trāpīja zvaigžņu ielas darbiniecei - palaistuvei Nastjai, kura savukārt bij Ņigvara Kuplastes bijušās sievas māsas meitas draudzene. Tā kā saikne bija ļoti cieša un Ņigvara rokas vēl joprojām bija ar grūtnieču asinīm aptraipītas, Jevgēņijs nolēma karu ar Ņigvaru neuzsākt.

    

  Written by: Rūķis, Ledus, Chupakabra, Sarmīte.

Hello, world!

Valmiera tiešām ir pati foršākā pilsēta ever, jo valmierieši ir superīgi! Te ir tāds miers... pie loga zeltainais rudens un lielajai kļavai visas lapas jau gandrīz nobirušas. Vakar Nu Un nospridzināja uguņus @Chill_Inn un izraisīja patīkamas emocijas. Pirms tam bija superīga pasēdēšana ar manām mīļākajām meitenēm, ar Zanču gudri spriedelējām par filozofiju. Ahh, es tikai tagad esmu sajutusi, cik ļoti man pietrūka šo sarunu, smaidu un joku. :) Bet ir sajūta, ka būs vēl foršāk. Tintē satiku cilvēkus, par kuriem ikdienā nepiedomāju, bet satiekot jūtu nepieciešamību apskaut un papļāpāt. Tā vien šķiet, ka atbraucu uz Valmieru uzlādēt baterijas. Iepazīti jauki cilvēki no Cēsim, arī šovakar ieballēsim pirtiņā, beidzot tā pa ritīgo attīrīšos un tad atkal piesārņošos ar aliņu. Bet būs jauki, beidzot esam sākuši ballītēs rūpēties arī par ēdienu, nevis kā agrāk - pliks alkohols uz galda un labi ja paciņa pretīgo čipšu. Tagad vismaz kā pie cilvēkiem. Kad būsim veci, drošvien atkal atgriezīsimies pie viena vienīga mēriņa un varbūt kādas siļķītes ar.


Nu ko, es gatavot to cienast'


Šņek šņek

Kaut kam ir jānotiek, lai kaut ko uzrakstītu. „The Capybaras” ciemojas Radio Valmiera „Akustiskajā ceturtdienā”

Pagājušajā ceturtdienā raidījumā „Akustiskā ceturtdiena” vieso

jās grupa no Valmieras „The Capybaras”. Jauno mūziķu apvienība, kuriem viss vēl ir priekšā, bet kuri jau nekautrējas izrādīt savas spējas rakstīt kvalitatīvu mūziku.

Kā raidījuma gaitā apgalvoja kāda Radio Valmiera klausītāja: „jauks un gaišs noskaņojums plūst no viļņiem 98,1 FM”. Un tik tiešām: lai arī lielākā daļa „The Capybaras” dziesmu ir minorā, tās noskaņo uz gaišām domām un jebkuru atmosfēru padara patīkamu.

Intervijā grupas mūzikas autore Sabīne stāstīja, ka iedvesmai ir nepieciešams kāds notikums, kas spētu iekšēji satricināt un tas var notikt gan pozitīvi, gan negatīvi. Pasaulē vienlaicīgi norisinās ļoti daudz notikumu, tāpēc vēlu kapibarām tos nepalaist garām un sarakstīt vēl daudz patīkamu un gaišu skaņdarbu mūsu atmosfēras bagātināšanai.

Turpinājumā iespējams lasīt pilnu tekstu intervijai, kas tapusi 29.septembra „Akustiskajā ceturtdienā”.

Jūsu sastāvā lielākoties meitenes, ir viegli saspēlēties?

Lūcija: Stāsts, patiesībā ir mazliet savādāks. Tas notika astotajā klasē, kad mēs visi vienkārši nolēmām, ka jātaisa grupiņa un nedēļas laikā nopirkām visus instrumentus.

Kā jūs izlēmāt, kurš, ko spēlēs? Izlozējāt?

L: Īstenībā nemaz nezinu, kā tas sanāca. Kristers gribēja spēlēt bungas, viņš paspēja pirmais un

tad man atlika tikai bass.

Krister, man reiz teica, ka grupā jāņem meitenes, jo viņas mūziku jūt savādāk. Ir kā savādāk?

Kristers: Ar šīm meitenēm ir forši jebkurā gadījumā, jo visi vienkārši esam bērnības draugi.

Tātad, jau sen esat kopā un kopš astotās klases spēlējat. Kāpēc „The Capybaras”?

Sabīne: Jā, tas ir labs jautājums.

K: Uz kuru ir diezgan grūti atbildēt.

S: Bija viens vakars, kad mēs domājām, kā mēs tagad varētu saukties un mēģinājām nonākt pie kāda secinājuma. Tad mūsu iztrūkstošais (sarunas laikā) dalībnieks Kristiāns, piezvanīja savam draugam un prasīja, kā sauca tos mazos, foršos, brūnos dzīvnieciņus – nevarēja atcerēties. Kad pateica kapibaras, tad nolēmām, lai arī iet – „The Capybaras”. Nu, nav mums tāda noteikta stāsta, kā parasti ir citiem. Mums ir pavisam vienkārši.

Jūs paši esat jauki un pūkaini vai arī saucaties dzīvnieka vārdā, tāpēc, ka spēlējat dzīvnieciski?

K: Otrais variants. Lai arī izklausās pēc pirmā, es cenšos palikt pie otrā varianta.

Ko jūs klausījāties astotajā klasē, kad radījāt grupu „The Capybaras”? Vai drīzāk – par ko ir jūsu pirmā dziesma (nesen studijā ierakstīts „Mind Forest”)?

S: Nu, dziesma ir par to, ka ir cilvēks, šajā gadījumā noteikti, ka meitene, kura ir vienkārši apjukusi un maldās kaut kādā savā, mistiskā pasaulē. Es neuzskatu, ka tieši es būtu tā trakā meitene, kas maldās kaut kādā pasaulē... Bet gan jau kādam ir gadījies nedaudz padomāt un aizdomāties, un sameklēt sevi... Dziesma ir par sevis meklēšanu.

Esmu pamanījis, ka jums ir arī daudz kaverversiju. Tās spēlējat mācību nolūkiem, vai jums ir sava izpratne par izvēlēto mākslinieku dziesmām?

K: Sākumā jau mācību pēc, jo sākumā taču viss sākas ar mācībām un treniņu.

S: Bet principā, kaverversijas tāpēc, lai cilvēki, kad spēlējam pasākumos, varētu labāk iejusties mūsu stilā. Jo atbilstoši tam arī cenšamies izvēlēties dziesmas, kurām taisīt kaverus.

Atceros, ka kaverus spēlējāt arī jauno grupu konkursā „Stage Number One 2011”, kā jums tur gāja?

K: Tālāk mēs netikām, bet tajā vakarā ieguvām skatītāju simpātiju.

S: Bet tāpat bija patīkami paklausīties, ko piemēram, par mums domāja žūrijas locekļi...

K: Mums jau īsti arī nebija mērķa tikt tālāk. Gribējām vienkārši atnākt un uzspēlēt.

S: Jā, kaut kur atkal parādīties.

Kā saprotu, tad visi esat dzimuši Valmierā, bet tagad studējat un uzturaties Rīgā. Kāda ir „The Capybaras” koncertdzīve tur?

S: Pašlaik vēl tikai iejūtamies un neesam sākuši spēlēt pa klubiņiem galvaspilsētā. Bet gan jau, kad būsim nokārtojuši augstskolas lietas, sāksim domāt par mēģinājumu telpām un kādiem koncertiem Rīgā.

Kāpēc tieši šāda mūzikas izvēle jūsu repertuārā?

S: Īstenībā mēs vēl svaidāmies starp mūsu stiliem. Kamēr esam diezgan jauna grupa...

K: Katram savas mīļākās grupas ir krasi atšķirīgas, līdz ar to...

Kāds ir jūsu mērķis mūzikā, vai drīzāk – astotajā klasē radās grupa „The Capybaras”, ar nolūku...

S: Uzstāties „Arēnā Rīga”!

L: Vai arī – izstumt ārā to grupu, kas tolaik bija skolā.

S: Ak, jā! Tolaik viesturos bija tāda grupa „The Juniors” un mēs traki gribējām izstumt viņus ārā no turienes (smejas), tāpēc mēs mēģinājām paši darīties.

Vai zinājāt, ka būsiet tādi, kā tagad?

S: Īstenībā – nē. Pirmā doma bija vienkārši savākties kopā un pašā sākumā mēs bijām pieci, bet Patrīcija mūs pameta. Viņa domāja, ka mums neveiksies... teiksim tā – mēs nebijām ļoti cītīgi mēģinātāji, rakstītāji u.tml. Bet nu, es ceru, ka viņa atnāks atpakaļ.

Cik pieredzējusi ir grupa „The Capybaras”? Astotajā klasē nopirkāt instrumentus, bet ja nopietni?

S: Kā grupa sākām spēlēt...

K: Kādu pusotru gadu atpakaļ.

Cik daudz kopš tā laika esat spēlējuši?

S: Principā, tikai dažādos pasākumos Valmierā. Kur mūs uzaicina, tur mēs spēlējam.

Par ko jūs rakstāt savas dziesmas?

S: Ir cilvēki, kas tik tiešām zina, par ko viņi rakstīs savas dziesmas, bet es līdz pēdējam brīdim nezinu, par ko es to rakstīšu. It īpaši, kad rakstu vārdus latviešu valodā, man patīk spēlēties ar atskaņām. Es uzrakstu nejaušu rindiņu un mēģinu izdomāt nākamo, kas ar to rīmētos tā, ka vārdi saplūst kopā. Rakstu un tad jau procesa gaitā noskaidrojas, par ko tā dziesma būs.

Cik ilgi mācījāties spēlēts savus instrumentus, jebšu – cik ilgi ir jāmācās, lai uzrakstītu kādu dziesmu?

K: Nu, mācāmies vēl aizvien.

S: Bet, lai uzrakstītu dziesmu? Es pat nezinu.

K: Mēģināt jau var uzreiz!

S: Ja jūt, ka kaut kas tāds ir iekšā un laužas uz āru, tad to noteikti var darīt jebkurā laikā. Ja gribas uzlikt kaut ko uz papīra.

Runā, ka uz papīra zīmē gleznotājs, bet mūziķis glezno klusumā. Kādi ir jūsu apstākļi dziesmas radīšanai?

S: Tā kā es visu daru klusumā, kas varbūt ir neraksturīgi cilvēkam, kurš ir mūziķis. Bet man ļoti reti ir austiņas ausīs, es parasti klausos, kas notiek apkārt – dabā un cilvēkos. Man noteikti vajag kādu savu istabu, visticamāk, klusumu un iedvesmai noteikti jābūt kādam pienācīgam notikumam, kas mani iekšēji būtu satricinājis. Kaut kam jānotiek, lai es kaut ko uzrakstītu.

1.augusts.

Pēdējais vasaras mēnesis palicis - tieši tā, īstais laiks, lai kaut ko mainītu, darbotos, meklētu piedzīvojumus. Šodien sapratu, ka es neizmantoju visu savu radošo spēju potenciālu. Ja es gribētu, es varētu vismaz vienu dziesmu nedēļā uzrakstīt. Anyway, šodien es pabeidzu vienu savu iesākto darbiņu. Beidzot mums būs kāda lēnā dziesma, bet šī būs makten spēcīga. Nevaru sagaidīt, kad varēsim ar pilno sastāvu visu sataisīt. Bet... varbūt jau rīt? Kaut kad jau ir jāsāk, ņemot vērā, ka pieteicāmies arī Jauniešu dienu Noslēguma koncertam skeitparkā. Jāsagatavo tāda kvalitatīva programma. Un jā, nākošnedēļ tā kā vajadzētu doties studijā ierakstīt pirmo The Capybaras singliņu. Ui, kā gribas. 
Gadu gaitā krājot pieredzi un ķerot visas jaunās izdevības, es jebkurā gadījumā atgriežos pie viena secinājuma - es sevi izmainīt nevaru un nevaru sevi ielikt kaut kādos sabiedrības pieņemtos grožos. Jā, es zinu, ka es vienmēr spļauju laukā to, kas uz mēles, man nav noteikta stila, man nav nekāds "firmas logo" uz pieres un man nav divu vienāda stila dziesmu. Es vienkārši nespēju noturēties pie kaut kā viena, tas taču ir tik garlaicīgi. Ok, katrai grupai vienmēr ir kkāds noteikts žanrs, kurā tad arī tiek sabāztas visas odziņas. Lai nu kā, es esmu garastāvokļa cilvēks un tas kaut kā arī atspoguļojas manās dziesmās. Vēl viens moments, kas man pašai šķiet dīvains - mūziķi parasti raksta dziesmas pēc kaut kāda konkrēta pārdzīvojuma, kas licis viņiem aizdomāties. Es sāku ar mūziku un tad iedomājos vienu frāzi, no tās frāzes arī izriet nākamās lirikas, it īpaši, rakstot dziesmas latviski, es vienkārši spēlējos ar atskaņām līdz tās aptver vienu domu un savienojas mierīgi plūstot. Tā ir ļoti savdabīga tehnika un man nav ne jausmas, vai kāds ko līdzīgu piekopj.
Par citu tēmu - man visu 12.klasi no galvas neizgāja doma, ka vajadzētu stāties stradiņos un mācīties kaut ko saistītu ar ķīmiju un bioloģiju. Es sevi nomocīju tā arī nesaprotot, ko es īsti vēlos. Vēl pirms mēneša biju pārliecināta par savu izvēli, bet tad man galvā vienkārši ieslēdzās klikšķis. Pirmo reizi visa gada laikā es zināju, ka tagad esmu izvēlējusies pareizi un tēmēju uz budžetu LU Moderno valodu un biznesa studijās. Un zini? Es tiku! Tad es atkal sāku ticēt liktenim un tam, ka tieši tā arī bija jānotiek. Un es jau tagad nevaru sagaidīt septembri - jauna pieredze, jauni cilvēki un vispār jau jauna dzīve, kas solās būt piedzīvojumu pilna. Negribu nākamo vasaru. Es vienkārši negribu par to nemaz domāt. Un čau.

Tuk tuk tuk.

Klausos Ellie Goulding albumu Bright Lights un priecājos. Visas dziesmas tik pielīpošas un interesantas - lirikas jēdzīgas. Lai nu kā ilgi nebiju rakstījusi šeit, kaut gan brīvdienas bija makten spēcīgas. Kā nekā - pārrāva lol tāds vārds ! Beer pongs arī spēcīgi aizgāja, abās partijās manas dziļi matemātiski aprēķinātās kustības pierādīja savu kvalitāti, protams, paldies arī manam partnerim, kurš cīnījās godam! Bija arī lietas, kuras nebija nepieciešamas, bet tas vakars izvilka visu no manis, ko varēja, tādēļ turpmākajam laiciņam laikam pietiks. Sestdien iemaldījāmies Rudens dzimmenē, nebijām aicināti, bet nu viņš tač mans vecais klasesbiedrs, kā nekā Sabīne Zelts pēc kādrreizējiem Rudens vārdiem.  Nav ko piebilst, pāris cilvjiem tur pārrāva uz 6 gadiem vismaz, bet man tas bija kārtējais vakars, kad var parunāt ar savām dūdām - Alīnu un Madaru. Sarunas, kā jau ierasts, bija traki filozofiskas un skāra tādus tematus kā reliģija, valsts ekonomika, atjaunojamie resursi un līdzīgas tipiskās ballīšu tēmas. Nevar jau arī teikt, ka man nepatīk. 
Vēl vakar tika iečekots Jackass 3.5. Nu rēcīgi viņi ir, bet superpretīgi arī! Taču jebkuram tas ir jānoskatās un jāsaprot, ka, lai būtu absolūti dumjš, jābūt arī drosmīgam. :) 
Šodien ārā atkal ir sātana cepetis, taču mana galva ir pilna bioloģijas un ķīmijas. Nu jau jūt, ka visam drīz pienāks  gals  beigas. Beidzot arī pieteicu frizieri un meikapiņu, kā arī manikīru. Vēl arī izdarīju kļūdu, aizejot uz solāriju, jo tagad mežonīgi sāp ķobis, nezinu, kur likties un vēl jālaiž uz zālīti šodien.
Vispār esmu laimīga. Dzīve ir skaista. 
Atā :)

Dīķa sonāte

Šodien esmu latviešu valodas un literatūras virpulī. Nācās pagrozīt smadzeņu puslodes, lai kārtīgi sarakstītu uz lapas visas grāmatas, kuras esmu lasījusi. Kas tā vispār ir par nejēdzību, ka skolēni tiek ierobežoti tikai ar latviešu autoru darbiem?? Ir taču tik lieliskas ārzemju autoru grāmatas par kurām es varu krist un celties! Un kā uzlabotos mana argumentācija! Mūsdienās jaunieši skolā tiek m o c ī t i ! Sagatavoties eksāmenam nav iespējams, vai nu tu mācies tos trīs gadus, vai nē. Citu variantu nav.
Bez rītdienas ekša man vēl divi palikuši. Tie gan būs galīgi siki, bet neko darīt, esmu mazohiste.


Lai jums rīt pildspalva kustas vēja ātrumā un ar Blaumaņa spārniem!
Viņš ir ar mums.
Ar Tevi un mani.


Māte Terēze.

The day after yesterday.

Esmu tik happī par nokārtoto anglenes eksi es jau nelielos, ka man ir maksimālie punkti runāšanā !  Tātad šodien jāgatavojas matenes eksim, kur man stabili būs A līmenis, ja ne viss Ā (ar episku pieskaņu). Yeah right, tas būtu mans slapjais sapnītis...
Jebkurā gadījumā šodien zālītē - kāju un dupša diena, ja el kačāšanās mentors All Mighty Chuu man negribēs turpināt mocīt rokas. Ja nopietni, zālīte ir superforša lieta, kurai vajag diezgan ievērojamu gribasspēku un izturību, un man jau tagad liekas, ka tie, kuri tur iet vienkārši paskraidelēt ( kā daudzas citas meitenes un sievietes virs 40), ir absolūtie dummy. Es to pieredzēju pirms pāris gadiem, kad gāju kādus 3 vai 4 mēnešus uz zālīti, bet pēc treniņa aizbraucu mājās un garšīgi trekni paēdu. Tādēļ tagad sāku pievērst maksimālu uzmanību tam, ko es lieku savā kuņģītī.

Veiksmi visiem bēdubrāļiem eksāmenos, tad jau rīt kopīgi pasūdzēsimies!

Točka

Tātad šodien ir diena pirms pirmā eksāmena. Kas var būt labāks par to? Beidzot sajutu to skaistumu un postu tajā visā skolas beigšanas padarīšanā. Bet es esmu sajūsmā, ka eksāmenu laiks ir sācies, tas nozīmē, ka paskries Falko spārniem. Esmu pāršķirstījusi visu iespējamo, atkārtojusi šādus tādus knifiņus un liekas, ka esmu gatava doties smadzeņu pārbaudē.
O yeah, and vēl viena forša lieta, kas man (ceru) beidzot izdosies, sākšu iet uz zālīti. Wipī! Kaut kā jau tai vasaras sezonai ir jāgatavojas.
Nedēļas nogale bija lieliska! Pēdējais zvans - izdevies pat labāk nekā man šķita. Vakar aizmigu jau 11os (ar domu, ka atgulšos uz pāris minūtēm), toties beidzot pa ilgiem laikiem izgulējos ideāli - 12 stundu miegs - kas var būt labāks par šo?
Anyway, turiet īkšķus par mani un, ja arī tev rīt jāliek eksāmens - GOOD LUCK, BRO!


See you soon my tasty little ceenie meenies!

Sadedz ugunī!

Un es tā gaidīju kaut ko ahujenna krutu un atpazīstamu, bet visi jaunie Positivus dalībnieki man ir sveši. Nu Kāpēc tā ir jānotiek?? :D 
Anyway, jābrauc vien ir uz to pasākumu. Bet tiem, kuri vēl nezina, kas tur īsti būs, tad nu lūk:

Būs laikam jāpaklausās kāds no viņu darbiņiem, lai vismaz esmu lietas kursā par to, kas tur notiks uz tās skatuves. Bet viens ir skaidrs, ko es visvairāk gaidu no Positivusa ir Hurts un šitā dūda:

 Tas tā, īsumā par to, ko es domāju un ko es gaidu. Bet es zinu, ka jūs zināt, ka rīt ir pēdējais zvanočiks un mums būs superduper afterpārtijs @myhouse :D 


P.S. Un mēs ar Lūsi šodien bijām parakstīties par LVvalodu, tā kā tie, kuri to vēl nav izdarījuši - jūs gaidat pastardienu vai kā????


Ar cieņu,
Emīls Debīls Kaimiņu Neglīts Kroplēns.

Lietus; 37,2; nostalgjija

Oh start...


Tieshi taa. Ir peedeejaa skolas nedeelja, bet es seezhu maajas ar temperatuuru. How cool is that?
Anyway, taa seezhot un chekojot netu, atcereejos par forsho Mis un Misters pasaakumu sen atpakalj 10.klasee. Nedaudz sagruziijos iisteniibaa. Nebuus vairs skolas, klases prikolu, nebuus vairs tas. 100p, ka izlaidumaa apbimbaashos. Peedeejaa laikaa vispaar esmu kljuvusi baigi sensitiivaa. Sheit video no manaam atminjaam:

No vienas puses - jeej, skola beigusies! No otras puses - oh shit, jaasaak izdariit pareizaas izveeles. Labi, ka neesmu viena no tiem, kuriem patiik visu peedeejaa briidii izdomaat. Taads neliels "must do" plaaninjsh jau ir sastaadiits.
Runaajot par taalaakajaam gaitaam, kaapeec visiem tik ljoti interesee, ko es dariishu taalaak, kad man ir ekshi utt?? Man tas reaali saak besiit. Tad, kad kaut kur iestaashos, tad arii iestaashos un tad arii varees noskaidrot, kur. Jaa, es kaadu pusgadu noslogoju savas smadzenes ar mediciinu, bet sapratu, ka tas nebuus tas iistais mans aicinaajums. Galu galaa, mans aicinaajums ir muuzika, bet taa ir pavisam cita lieta. Paraadi kaut vienu muuzikji Latvijaa, kursh pelna miljonus un paardod tuukstoshiem disku? Ok, par Praata Veetru nerunaasim. Taapeec jau arii ir gruuti izlemt. Un tad atliek domaat par profesijaam ar labu atalgojumu, jo citur es maaciities nebraukshu un straadaat veel jo mazaak ( to es paspeeshu dariit visu savu atlikusho laiku peec maaciibaam ).


So... tagad seezhu un gaidu, kad Chuu atnaaks man sachiniis garumziimes, lai es varu shkjirties no Chaarmendera ( vinjsh man grauzh smadzenes: om nom nom ).


Thank you for the lesson, see you again, goodbye for the next time!
/I.Upite/

91

Nu taada gluzhi nebija mana dzimpo daavana ( jeej 19). Bet taa vietaa esmu izdzeesu Tildes Biroju un sanjeemusi pokemonraksta plikji sejaa. Fuuu**! Tieshi bija uznaakusi iedvesma kaut ko uzrakstiit, bet kaa tad tas ir iespeejams, ja katrs patskanis jaatkaarto divreiz. ( god bless pokemons )
Anyway, mana dzimmene bija uz urraa! Daavanas mani patiikami paarsteidza. Taatad, piedaavaaju ieskatu manaa giftu kaudzee:

• 3 ljoti interesanti apgjeerbu gabalinji (paldies Chuu un vinja mammai)
• laivinjkurpiites ( kuras gan nopirku pati, jo teetim nebija ne jausmas, ko es gribu)
• akseksuaarinji - krelliites un auskarinji ( paldies brugjluusim )
• supergarshiiga torte ( paldies Laumiitei un Viiksniitim)
• "limpo ruksis ved uz morgu"  - kreklinjsh, kursh atgrieza mani VVV Groshevas telpaas ( paldies Ketuunei, Aliinai, Zanchai un Maarcim )
• "kick ass" monster energy drinku kaste, lai stipraaks gars eksaamenu laikaa (paldies Rihardam un Ievai) 
• piens+banaans+kellogsi+miniitis (paldies Kei un Kreicim )
• toffifee konchas+ apelsiins+ saruuseejusi uzgriezhnjatsleega un veel saruuseejushaakas shkjeeres (paldies vilciena riepu pumpeetaajiem Kroicham un Arciitim)
• kaa arii finally dormeo spilvens un sedzinjas (paldies omei, vecpapam un tantiitei)

Jebkuraa gadiijumaa balliite bija bomba un paldies visiem, kuri ieradaas! Urraashana bija superiiga un group hugs arii un especially liels paldies Kristapam par superjaukajiem vaardiem. Es biju patiikami paarsteigta, ka cilveeki par mani taa domaa.

I luv you ma' frends!

Kisses in a jar!

:)

Kaut kas briest...

http://www.youtube.com/watch?v=KQ6zr6kCPj8
Tieši tā, balons pūšas pūšas un tā kā vajadzētu vakarā plīst!
Jāaizbrauc iepirkt šis tas uz galda liekams un mugurā velkams.

BALLE BALLE BALLE!!!

Atskabargas

Hello my tasty little lemondrops,


Nav jau tā, ka es jau kuro dienu pēc kārtas lietoju alu savā sabalansētajā uzturā, un nav jau tā, ka mūsu angļu valodas skolotāja vienkārši uzmet un nenāk uz skolu (nepaziņojot par savu neklātbūtni stundu izmaiņās) un nav jau tā, ka mums būtu 23.maijā jau eksāmens un es vēl ne reizi neesmu izmēģinājusi mutisko daļu ( kas mani visvairāk biedē, jo man reizēm nākas grūti sakopot savas domas ). Un, protams, šodien sagruzījos, kad uzzināju, ka latviešu valodas izmēģinājuma eksī man ir B līmenis. Oh, God, WHY? Jāuzkačā skills priekš A līmenīša savādāk es sev nocirtīšu abas kreisās rokas!
Jebkurā gadījumā, vakar sapratu, ka Lady Gaga ir crazy kreatīva in a good way. Visam, ko viņa velk mugurā, vai ko viņa dzied, ir savs storijs apakšā. Noskatījāmies vakar šī gada tūres konci Madison Square Garden'ā. Viņas, tā teikt, liriskās atkāpes liecināja par pilnīgu humānismu, un , stāstot savas dzīves pieredzi, viņa padarīja koncertu daudz personiskāku un iedvesmojošāku. Patiešām great! Jāpiebilst, ka šovs bija lielisks. Un vispār es jau vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kuri uzdrīkstas, tā teikt stumda robežas šurpu turpu, izdomā savus likumus un iestājas par dzimumu līdztiesību. Tā tik turēt Gāga!
Un tad vēl ieskrēju šodien pie acu ārsta, jo gribēju atkal pārbaudīt savu viženu, kas, manuprāt, ir pasliktinājies, jo tagad ar visām brillēm ir jāmiedz acis. Tuimi. Sieviete gados man pavēstīja, ka acu gaišums man tikpat mīnusains, kādas ir manas brilles, značit tam nevajadzētu radīt man diskomfortu. Lai nu kā, viņa pateica, ka manai sliktajai redzei esot dziļākas saknes apakšā, tā kā man būs jātaisa cikloplēģija (wtf?) un pēc tās es visu nākamo dienu būšu vieglā migliņā. Čū apsolījās mani izvarot, kamēr es neredzu turēt man rociņu, lai es nejauši neaizķertos aiz kādas suņamgaļas vai nenokristu pa kāpnēm. Jācer jau, ka viss ir labojams un būs čiki riki.


Pagaidām atā, mani mazie šmurguļpapēži!

Pundurdibeni

Labdien tauta!


Lai nu cik aizdomīgi tas nebūtu, velkoties mājup ar Lūciju, ieskrēju biblenē un sapratu, ka ņifigā jau neesmu lasījusi neko, lai uzrakstīto vismaz vienu sakarīgu, argumentētu rindkopu latviešu valodas un literatūras eksāmenā. Tāpēc nolēmu izmēģināt veiksmi ar Jāņa Ezeriņa psiholoģiskajām novelēm. Kas zina, varbūt tur vismaz nebūs zirga asiņu dzeršana vai sava dēla pamešana zem ratiem, kas ir ļoti raksturīgi Blaumaņa "priekpilnajās, pozitīvajās" novelēs. 
Šodien arī sapratu, ka ķīmijas eksāmens ir vielgāks par bioloģijas, bet ko tur daudz par skolu... runāšu par ko interesantāku. Piemēram, pēdējās 3 vai 4 dienas (kas to lai zina) ir pavadītas aktīvi dzerot alu. Nē nu kāda vaina, tas uzlabo manas koncentrēšanas spējas gan skolā, gan sperot zibeņus Čū pagalma mīnusu turnīros. (jāpiebilst gan, ka grozam nav vairoga, tāpēc ir nepieciešama īpaša karlsona meistarība) Lai nu kā, es uzvarēju 5 čaļus, kad spēlējām uz vārdu "krāns". Ironija vai nē, bet es līdz "krānam" netiku kas arī būtu ļoti dīvaini, jo, kad pēdējo reizi pārbaudīju, krāna man nebija.
"Traks vai būtu gribēdams",tā reiz teica Čū, kad es biju sagatavojusies mest 3punktnieka cienīgu sviedienu. 
Tā kā es skolā bumbiņmešānā dabūju 10 4, tad Čū izdomāja, ka varētu man iemācīt diženāku skillu. A hujaks, man ir pianista rociņas un es varu tikai Bēthovenus uzspēlēt. Un kāda vispār jēga ir mest bumbiņu? Un kāda jēga ir no skolas sporta stundām? Meitenes sāk raudāt un brēkt, kad ir jādara, kas sarežģītāks par abu kreiso roku pacelšanu plecu augstumā. Un kur nu vēl piedalīties sportā, ja ir jātaisa akrobātikas vingrinājumi. Viņas 2x piepumpējas un viss, tā ir dienas galējā deva, jo redz atvemšot kompleksās pusdienas. DŽĪZAS! Kāds man bij prieks un laime, kad reiz vienu sporta stundu Dairiņu nomainīja džeku skolotājs Trēziņš ( psihs ušu meistars ) ! Vismaz beidzot paķēra meitenes uz izturību un tad beidzot varēja redzēt, kurš vispār ikdienā nodarbojas ar sportu un kurš ne.
Bet, nečurājot lieku, varu pateikt, ka nu man gan jālec divriteņa spieķos un jādodas uz Piena kombināta angāru uzbumbāt tenisu. Jācer, ka ļevais kreisas sitiens man šodien beidzot izdosies!


Sī ja!


BTW Vienīgais veids, kā marihuāna var nogalināt cilvēku ir 250 kg smagam zāles klucim uzkrītot uz galvas no 3. stāva! / National Geographic/