Piestāj šodien manā pieturā.

Pirms kāda laiciņa man bija tāds priekšmets kā filozofija, kas pašā sākumā likās absolūti bezjēdzīgs, bet, laikam ritot un aizvien augot diskusijām auditorijā, es beidzot sajutu iekšēju vēlmi izteikt savas domas un varbūt pat satricināt pamatus kāda cita diskusiju biedra viedoklim. Tā nu es šodien, pēc sarunas ar manu filozofisko kursabiedreni Kristiānu, kura arī raksta, manuprāt, kvalitatīvu blogu, iegrimu nostaļģijā par vienu no saviem mīļākajiem priekšmetiem un izraku veco labo eseju, kas man nopelnīja apaļu 10 filozofijā. Nav jau arī tā, ka būtu visu savu sirdi un dvēseli tajā ielikusi... Lai nu kā, ņemot vērā manus iepriekšējos, samērā nenopietnos, bloga rakstus, pārmaiņu pēc gribējās uzrakstīt, ko tad es patiesībā domāju par pāris svarīgām un aktuālām tēmām mūsdienās. Ja Tev neinteresē gari domas rosinoši tekstiņi, tālāk nelasi, bet ar prieku nododu savu eseju 'for your consideration'.

Eseja par Džona Stjuarta Milla esejā „Par Brīvību” izvirzītajiem argumentiem

Šodien ne tikai cietumnieks vēlas elpot un baudīt brīvību, bet arī tu, es un mēs abi sabiedrībā. Kā apstiprina Dž. S. Milla eseja „Par Brīvību”, cilvēce par savu domu un vārda brīvību ir cīnījusies gadsimtiem ilgi un vēl šobrīd pulsējot nepārstāj, taču, lai nonāktu tur, kur esam tagad, relatīvi demokrātiskā sabiedrībā, bija nepieciešams ilgs un sūrs gan individuālais, gan kolektīvais darbs. Lai arī cik progresīva nebūtu mūsdienu laicīgā pasaule ar visām tās jaunajām tehnoloģijām, zinātnes sasniegumiem un modes tendencēm, garīgā pasaule iestrēgst stagnācijā un nu jau vairs nespēj izķepuroties. Kur palicis indivīds? Kāpēc mums šodien trūkst ģēniju? Ar šīs un Dž. S. Milla esejas palīdzību mēģināšu noskaidrot atbildes uz šiem un vēl citiem jautājumiem, kas nebūt nav mazsvarīgāki.

Ja es tikšu ieslēgta būrī un barota pa spundi, vai būšu vairāk brīva kā tad, ja ar sašautu plecu vārtīšos kāda valdnieka provocētas kaujas laukā? Noteikti nē. Ikkatram no mums ir tiesības uz savu izvēli, kaut vai tā būtu absolūti muļķīga un absurda, ar noteikumu, ka nedarīsim pāri citiem. Mills ļoti spēcīgi uzsver tieši šo argumentu, un, sīki, smalki, akurāti izķidājot savu dzīvi, varu teikt, ka šis viedoklis mani mierina kā māte savu pirmdzimto kādā klusā, raudulīgā naktī. Iespējams, tāpēc, ka ar darīšanu pāri citiem es saprotu tieši fizisku nodarījumu, tātad no tā izriet, ka emocionāli sāpināt ir atļauts. Mēs taču paši zinām, ka nevaram visiem izdabāt un nogriezt savas jūtas ar asu nazi, taču kurš gan būs vēl bargāks tiesnesis par Augstāko Tiesu, ja ne tevis paša sirdsapziņa? Pulkstenis, ja tas nodrošināts ar izturīgām baterijām, tikšķ nepārtraukti mums par apliecinājumu, ka dzīve nav vien plūšana pa straumi un mūžīga pakalpošana kādai augstāk stāvošai autoritātei; dzīve ir bedre, kurā iekrītot mēs redzam robežas, taču nespējam tās ne sasniegt, ne pārkāpt. Šīs robežas tad arī mēs saucam par brīvību.

Lai gūtu pilnīgāku priekšstatu par brīvības vēsturi esam spiesti pavērties pagātnē. Mills teicis, ka „agrāk ar brīvību tika saprasta aizsardzība pret politisko valdnieku tirāniju”. Tas laiks, kad ļaudīm nācās upurēties, pakļauties valdnieku citreiz nepamatotām iegribām šķiet tāls un nesasniedzams, bet, ja labi padomā, vai tagad esam pilnībā brīvi no tirāniem? Mūsdienās tie ir tā saucamie oligarhi. Un tieši tāpat kā toreiz mēs neapzinoties no viņiem esam atkarīgi un vēlamies darīt visu, lai atsauktu viņus no varas. Taču galvenais mērķis gan senajos laikos, gan tagad ir izveidot tādu politisko sistēmu, kurā valsts pārstāv nācijas viedokli, nevis nācija oponē valstij. Lai arī Latvija ir demokrātiska republika, citām valstīm, piemēram, Anglijai un Ķīnai šāda sistēma vēl joprojām nešķiet pieņemama. Secinājums ir viens - katrai tautai piemīt dažādas vērtību sistēmas un izpratnes par brīvību, taču saknes tām noteikti meklējamas senču ciltskokos un vēstures grāmatās, jo tauta ir tāda, kādas ir tās vērtības.

Pasaulē ir vērojama augoša tieksme pārmērīgi paplašināt sabiedrības varu pār indivīdu gan ar sabiedriskās domas, gan pat ar likumdošanas palīdzību. [1]Ņemot vērā to, ka mūsdienās arvien vairāk pieaug to cilvēku skaits, kas seko jaunām modes tendencēm, vai tas ir flešmobs, plankings, emo vai hipsteri, mēs esam spiesti attīstīties tikai kādās sabiedrības noteiktās normās un robežās. Protams, ir iespēja tam visam nesekot un būt oriģinālam, respektīvi, pašam aizsākt kādu jaunu modes tendenci, pie tam, pateicoties internetam un tajā esošajiem sociālajiem tīkliem, informācija pārvietojas zibens ātrumā un iegūt pakaļskrējējus ir pavisam viegli. Taču, sākot jaunu bumu, mēs nosakām jaunas robežas. Vēl viens arguments, kas apstiprina Milla viedokli, ir seksuālās orientācijas brīva izvēle. Sākot jau ar Seno Grieķiju, vīrieši tika uzskatīti par skaistuma etalonu, viņi savstarpēji veidoja romantiskas un seksuālas attiecības, bet sieviešu loma bija bērna radīšana. Ja sabiedrība visu šo gadu laikā ir griezusies kā vāvere ritenī un maldījusies Alises labirintos, tad kāpēc mēs vēl joprojām attopamies pie vieniem un tiem pašiem jautājumiem? Ne geji, ne lesbietes, ne transesksuāļi nenodara ļaunumu sabiedrībai, viņi ir indivīdi, gluži tādi paši, kā mēs, un, atsaucoties uz iepriekš izteikto domu, viņiem ir tiesības uz savu izvēli un domas brīvību tieši tāpat, kā visiem pārējiem sabiedrības locekļiem. Mēs visi veidojam sabiedrību un vidi, kurā dzīvojam, tāpēc neiecietība un vienam otra nosodīšana tikai kavē mūsu attīstību.

Ar tikko minēto tēzi es vēlos atsaukties uz Milla izvirzītajām hipotēzēm nodaļā „Par domas un diskusijas brīvību”. Viena no tām skan šādi – mēs nekad nevaram būt pārliecināti, ka viedoklis, ko gatavojamies apklusināt, ir aplams. Otra – pat tad, ja mēs būtu par to pārliecināti, apklusināšana tomēr būtu ļaunums. Tātad galvenais sabiedrības uzdevums būtu uzklausīt jebkuru viedokli, kaut vai tas būtu aplams, bet arī šis arguments ir aplams, jo neuzklausītam viedoklim nav absolūti nekādas vērtības – tas nav ne kļūdains, ne patiess. Vēl Mills grib uzsvērt, ka „ikviens, lai kādus uzskatus tas aizstāvētu, kam pietiek nosvērtības saskatīt un godīguma apjēgt, kas ir viņa oponenti un kādi patiesībā ir to viedokļi, necenšoties neko pārspīlēt, lai viņus nemelnotu, un neslēpjot neko, ko varētu teikt viņu labā, ir pelnījis cieņu un godu.” Tieši tādēļ es respektēju empātiskus cilvēkus un empātismu, ko arī pati cenšos piekopt. Es uzskatu, ka jebkurš viedoklis ir pietiekami svarīgs, lai tam tiktu atvēlētas dažas minūtes mūsu dārgā Rolex laika. Protams, mūsu pienākums nav šos viedokļus komentēt, taču, kas zina, varbūt tas mums liksies pietiekami saistošs, lai mēs mestos brīvā diskusijā izzināt visus šī argumenta pretargumentus. Nedrīkst aizmirst pieminēt, ka ikviena aktīva debatētāja interesēs ir noskaidrot abas argumenta puses pirms viņš metas aizstāvēt savu viedokli tik ietiepīgi kā pāvs. Tomēr arī tie viedokļi, kurus mēs pārstāvam ir veidojušies no mūsu pieredzes, ko nozīmīgi ietekmējusi tieši tā sabiedrība, kas mums apkārt, līdz ar to viss atkal atgriežas pie subjektivitātes. Vai cenzdamies būt oriģināli, mēs patiesībā to nezaudējam? Cilvēki ir ģeniāli, kreatīvi un oriģināli, taču viņi tādi spēj būt tikai brīvā sabiedrībā un, ja pat tādas nav, kā gan lai saglabā šo oriģinalitāti? Mēs pavisam noteikti neesam kloni, kuri štancēti pēc vienas receptes un, slīdot pa konveijeru, sakrīt vienā kaudzītē, tāpēc mums ir nepieciešama no aizspriedumiem brīva vide savas individualitātes izkopšanai. Turklāt, ja indivīds izkopj sevi, viņš izkopj visu cilvēci.

Mills uzskata, ka „tas, ka tik nedaudzi uzdrošinās būt ekscentriski, iezīmē šā laikmeta briesmas”. Šim argumentam es noteikti nepiekrītu. Pirmkārt, Mills dzīvojis 19.gs. un, iespējams, ka tajā laika posmā cilvēki bija piezemētāki un mazāk pretimnākoši kreatīvām idejām. Otrkārt, mūsdienās cilvēki to vien dara, kā mēģina atšķirties no pelēkās masas, lai cik klišejiski tas arī nebūtu. Un arī pieņēmums, ka ļaudīm trūkst vēlmju un iniciatīvas kaut ko uzsākt, ir aplams. Protams, aktīvo un sabiedrisko cilvēku vienmēr būs procentuālais sabiedrības mazākums, taču dēļ atlikušā pārsvara nevajadzētu strikti vērtēt visu sabiedrību. Mūsdienās tieši jauniešiem piemīt iekšējs dzinulis (ambīcijas + zināšanas + kreativitāte) paveikt ko vairāk, nekā tikai dzīvot dzīvi sabiedrības noteiktajos rāmjos. Apkārt riņķo pulsējošs un nerimstošs informācijas aplis, kas ļauj mums tajā viegli iekļūt un izkļūt, pielāgoties un atradināties. Tieši tikpat vienkārši mūsdienās ir izveidot biznesu un tas ir viens no tiem lauciņiem, kur izpaužas avantūristi, veltot visu iespējamo enerģiju, oriģinalitāti un zināšanas, lai izveidotu savu uzņēmumu un nostādot to, kā savu dzīves mērķi, kas patiesībā arī ir ļoti aprobežots – nopelnīt naudu. Arī brīvā laika aizpildīšana parasti notiek tikai ar kādiem nenozīmīgiem hobijiem. Jo turīgāks esi, jo muļķīgākas tavas izklaides, piemēram, dažādu dārgu priekšmetu kolekcionēšana, kas nosaka tikai vēlmi izrādīt savas kabatas biezumu sabiedrībai. Tas būtībā nozīmē to, ka tavs garīgais izaugums nav saistīts ar ambīcijām, bet gan ar vēlmi tikt atzītam, vai vēl jo vairāk, kļūt vērtīgam ģimenes acīs. Lai cik muļķīgi tas nebūtu, ģimene ir tā sabiedrības daļa, kas visvairāk var ietekmēt, pakļaut un ierobežot indivīdu. Taču atkarībā no tā, kāda ir ģimene, indivīds var izvēlēties vai nu iet savu radinieku pēdās, vai arī darīt visu iespējamo, lai neatkārtotu viņu kļūdas, tāpēc turpināt savu, neatkarīgo dzīves ceļu. Ģimenei vajadzētu noteikt zināmas robežas līdz brīdim, kad bērns sasniedz vecumu, kurā pats ir spējīgs pieņemt atbildīgus lēmumus, bet pēc tam viņam jāsaņem, gluži kā atalgojums, absolūta domas un izvēles brīvība.

 Vēl viens faktors, kas pavisam noteikti ierobežo mūsu vārda brīvību, ir poltika un viss, kas  ar to saistīts – gan laikraksti, gan žurnālistika kā zinātne, gan parlamentārās vēlēšanas. Kā piemēru varu minēt Krieviju, kurā tikko notika saeimas vēlēšanas ar neadekvātu balsojumu. Šī gadījuma dēļ var teikt, ka mūsdienu valdība neatšķiras no tās, kas valdīja senajos laikos. Vēl joprojām cilvēkiem tiek viesta cerība, ka viņi ir tie, kas izvēlas likteni, taču patiesībā valdība izvēlas nācijas vietā. Tad kur īsti paliek mūsu domās brīvība un demokrātija? Kādēļ likt mums noticēt mūsu svarīgumam lēmumā, kas nozīmīgs valsts līmenī?

Pēdējais arguments, ko vēlēšos aplūkot – cilvēkiem piemīt tendence būt kā Ansītim un Grietiņai, respektīvi, vākt drupatas, lai atrastu ceļu, bet tajā pašā laikā sekošana priekšgājējam izpaužas kā absolūta domas vienādošana un to apstiprina sabiedriskā pārākuma taisnība. Milla viedoklis, ka „visas mūsu laikmeta pārmaiņas veicina vienādošanu, jo tās visas cenšas pacelt zemos augstāk un nospiest augstos zemāk” apstiprina šo argumentu. Jau iepriekš minēju, ka sabiedrība cenšas atstādināt oligarhus no varas tā vietā, lai paši censtos ieņemt augstāku stāvokli sabiedrībā. Kāpēc cilvēki tiecas pēc vienādošanās? Jo viņi vairs nespēj justies droši un brīvi šajā sabiedrībā. Mūsdienās arvien vairāk pieaug neuzticība gan valstij, gan informācijai, ko sniedz neskaitāmie ziņu portāli. Kāpēc cilvēki ir tik lētticīgi, ja vienas muļķīgas kļūdas dēļ spēj rīkoties tik spontāni un irracionāli? Tikai tāpēc, ka mūsu ticība ir sadragāta jau pašos pamatos un mēs glābjamies no pēdējām paliekām, kas šajā gadījumā ir mums svarīgās dzīves vērtības. Piemērs, uz ko tagad atsaucos, ir Latvijas Krājbankas krahs, kas kalpoja par klupšanas akmeni mūsu ticībai naudas glabāšanas sistēmām, kā arī sabradāja sabiedrības domu par brīvi elpojošu atmosfēru, bez kuras cilvēki nespēj paļauties savai taisnībai pār visām pārējām. Ziniet, kā ir patiesībā? Tautai ir bail un tā ir tik viegli ievainojama kā maza bērna maigā āda. Kāpēc ļaudis steidz izņemt naudu no bankomātiem? Tautai ir zudusi jebkāda ticība par šīs valsts un tās banku stabilitāti. Vēl jo vairāk, cilvēki sāk apšaubīt savu lomu sabiedrībā, kas lēnām pa vienam giljotinē visas mūsu brīvības doktrīnas un maksimas.

Es nezinu, kā ir citiem, taču es katru rītu pamostos, izpildu savu dienas ausmas rutīnu, pa ceļam uz trolejbusu ieskrienu kioskā papildināt e-talonu, kaut kāda mistiska iemesla dēļ pasaku paldies, ielecu sabiedriskajā transporta līdzeklī, kurš mani pieved pie fakultātes durvīm, tālāk kāds neidentificēts spēks liek man tās atvērt un slīdēt līdz telpai, kurā notiek lekcija, tas pats spēks ieliek man rokās pildspalvu vai pat moderno laptopu ērtības labad un mudina iegūt zināšanas. Es esmu te, pa vidu šai sabiedrībai, brīvi iesaistos diskusijās, esmu radoša un oriģināla, un visam, ko es radu ir kaut kāda jēga, kaut vai tā būtu pašsacerēta dziesma, vai jauna recepte, kas iešaujas prātā. Es esmu apmierināta, ka man ir draugi, kuriem piemīt inteliģence tik pat daudz cik pienenēs hlorofils. Visas durvis uz brīvību ir vaļā un tikai tu pats sevi vari aprobežot gan akli ticot visam, ko ieliek tev mutē, gan apspiežot savus talantus un neļaujot tiem izpausties. Diskutē, lasi, veido pieredzi, krāj dogmas un maksimas, kuras vēlies savā dzīves laikā izpildīt, sastādi sarakstu, kurā apkopo savus sapņus, kas jāpiepilda. Galu galā – brīvi elpo dzīvi, jo tikai tā varēsi pārvarēt tās robežas, kuras mums uzlikusi gan sabiedrība, gan likumdošana.

---

[1] Džons Stjuarts Mills (1982) „Par Brīvību” Tapals, 2007.

P.S. Ja arī Tev ir ko teikt, vieta vienmēr ir atvēlēta tieši Tavam viedoklim tepat komentāros :)
P.S.nr.2 Eseja tapa alkohola reibumā Laboratorijas 11 ballītē. Un tas nebija viegli :D